Minna Kanta, Aspazija un Jevdokija Rostopčina: jauns laikmets literatūrā


Master's Thesis, 2011

224 Pages, Grade: A


Excerpt


SATURS

Ievads

I Nodaļa Sieviešu literatūra kā XIX gs kulturāls fenomens
1.1 Sieviete un literatūra XIX gs vēsturiskajā diskursā. Literāras feminizācijas aizsākumi patriarhālas iekārtas robežās
1.1.1. Krievijas Impērijas vēsture XIX gs sākumā
1.1.2. Somijas vēsturē XIX gs 70.-80. gados
1.1.3. Latvijas XIX gs beigu vēsturiskās situācijas raksturojums
1.2 Svarīgākas literāras koncepcijas un mākslas darba veidošanas principi XIX gs vēsturiskajā paradigmā. Sieviešu mākslinieciskā potenciāla attīstības gaitas
1.2.1. Romantisma koncepts jaunās mākslinieciskās pieredzes ietvaros
1.2.2 Reālisma koncepts un tā nozīme sieviešu literāras tradīcijas īpašību atklāsmē
1.3. Jevdokijas Rostopčinas (1812 – 1858) mākslinieciskās attīstības pamatlīnijas
1.4 Minnas Kantas (Minna Canth) (1844-1897) personības un mākslinieciskās attīstības īss raksturojums
1.5 Aspazija (1865-1943). Daiļrades attīstības līnijas XIX gs 90. gados

II Nodaļa. Kanoniskās tradīcijas un „mākslinieciskā mēmuma” sadursme
2.1 Mākslinieciskā savdabība kā sieviešu literāras tradīcijas pamats. Literāro tradīciju mijiedarbība XIX gs mākslas virzienu ietvaros
2.2 Literāro virzienu interpretācijas atklāsme sieviešu literārajā tradīcijā. Jevdokijas Rostopčinas, Minnas Kantas un Aspazijas daiļrade kā interkulturāls paraugs

III Nodaļa. „Amati un nauda”, „Hanna” un „Zaudētas tiesības” kā jaunās literārās tradīcijas paraugs. Naratoloģisks aspekts
3.1 Literāra žanra nozīme un interpretācija sieviešu literārajā tradīcijā. Mākslinieciskās atmiņas līmeņu atveidojums sieviešu tekstos
3.2 Naratīva jēdziens. Daiļdarbu analīzes līmeņi
3.2.1 Narācijas līmeņu jēdziens. Vertikālā un horizontālā narācija
3.2.2. Laika un telpas nozīme naratīva veidošanā
3.2.3 Spoguļnarācija. Fokalizācijas jēdziens un līmeņi
3.3 Daiļdarbu naratoloģiskā analīze. Sieviešu literāras tradīcijas īpašības vēstījuma struktūras veidošanā
3.3.1 Jevdokijas Rostopčinas garais stāsts „Amati un nauda” narācijas konstruēšanas skatījumā
3.3.2. Narācijas veidošanas struktūra Minnas Kantas garajā stāstā „Hanna”
3.3.3. Narācijas struktūra Aspazijas lugā „Zaudētas tiesības”

Secinājumi

Izmantotā literatūra

Pielikums

Dokumentārā lapa

IEVADS

Sieviešu literārās tradīcijas robežas vairāku gadsimtu gaitā netika nošķirtas no vispārēja mākslinieciskā kanona, kura attīstības līnijas atradās patriarhālās pasaules uzmanības centrā. Dotā pētījuma mērķis ir iezīmēt sieviešu literārajai tradīcijai raksturīgas mākslinieciskās īpašības tās globālajā kontekstā. Pētījumā aplūkotais vēsturisko periodu – XIX gs – ir iespējams uzskatīt par sieviešu literatūras attīstības sākumposmu. Par pētījuma objektu tika izvirzīti sieviešu daiļdarbi, kuri atšķiras kā virziena un žanra, tā arī valstiskās piederības ziņā. Izvēlētie darbi iezīmē XIX gs Krievijas, Somijas un Latvijas sieviešu literāro pieredzi. Analizētie teksti ir Krievijas XIX gs sākuma rakstnieces Jevdokijas Rostopčinas (1812-1858) garais stāsts “Amati un nauda” (1838) («Чины и деньги»), somu rakstnieces Minnas Kantas (1844-1897) garais stāsts „Hanna” (1886) („Hanna”) un Aspazijas (1865-1943) luga „Zaudētas tiesības” (1894). Pirmavotu izvēle ir pamatojama ar līdzīgo konfliktu aktualizāciju kā arī ar vēsturiskās paradigmas ietekmes līdzībām sieviešu literāras tradīcijas attīstības sākumposmā Eiropas kultūras telpā. Tāpat autoru izvēle ir balstīta uz līdzīgiem sieviešu literatūras attīstības ārēji ietekmējošiem faktoriem, tādiem, kā dzimtes aizspriedumi un saistīti ar to kultūras un sociālie ierobežojumi un egalitārās sabiedrības pastāvēšanas neiespējamība augstāk minēto valstu robežās. Maģistra darbā ir izvirzīti vairāki mērķi:

1). Noteikt sieviešu literārās pieredzes konceptuālās atšķirības no tradicionālā mākslinieciskā kanona
2). Aprakstīt Eiropas kultūras telpas vispārējus, sievietes eksistenci veidojošus, vēsturiskus, sociālus un kulturālus faktorus
3). Aprakstīt sieviešu literārās tradīcijas žanra un virziena savdabību, noteikt tās iespējamas tendences
4). Analizēt izvēlētu daiļdarbus makro (virziens un žanrs) un mikro (naratīvs) līmenī
5). Noteikt sieviešu tekstu narācijas konstruēšanas tendences
6). Ieskicēt sieviešu literāras tradīcijas globālo raksturu, pievēršoties dažādu valstu mākslinieciskās pieredzes analīzei

Pētījumā ir apvienotas dažādas teksta analīzes metodes, kas ļaus aprakstīt sieviešu literāras tradīcijas vispārējas attīstības robežas. Par būtiskākajām analīzes metodēm ir jāuzskata vēsturiski-kulturālo, feministiskās kritikas, komparatīvo (jeb preskreptīvo), deskriptīvo un naratoloģisko pieeju pirmavota tekstu un teorētiskās literatūras izvērtēšanā. Ar vēsturiski-kulturālo un deskriptīvo (jeb aprakstošo) metodes pielietošanu darbā ir aprakstītas rakstniecēm laikmetīgas pasaules nianses, īpašu uzmanību pievēršot sievietes sociālajām un kulturālajām iespējam gadsimta robežās. Feministiskās kritikas un preskreptīvās metodes izmantojums palīdz noteikt sieviešu literatūras vispārīgas attīstības tendences kā arī ieskicēt nacionālās literatūras lomu tās veidošanā. Tāpat minētas metodes ļauj skatīt sieviešu literāro tradīciju ārpus mākslinieciskās paradigmas rāmjiem, jo ar šīm metodēm tiek pārvērtētas sabiedrības attīstības robežas un likumi, tiek izveidots teorētisks pamats mākslinieciski un sociāli egalitārās sabiedrības dibināšanai. Naratoloģiskā pieeja ir vērsta uz izvēlēto tekstu vēstījuma struktūras detalizētu analīzi. Sieviešu tekstu narācijas analīze dotajā darbā ir jāuztver kā pirmo mēģinājumu aprakstīt šī veida literatūru mikro līmenī. Norādot uz sīkajiem vēstījuma elementiem, ir iespējams definēt sieviešu literāras pieredzes atšķirību ne tikai literatūras virzienu teorētiskās variācijas ziņā, bet arī iezīmēt tās atšķirības psiholoģiskajā un simboliskajā līmenī. Par naratoloģiskās pieejas teorētisko pamatu dotajā pētījumā ir izmantoti franču naratologa Žerāra Ženetta (Gerard Genette) traktāti, Pola Rikēra (Paul Riceur) apcerējumi par laiktelpas konstruēšanas īpašībām kā arī Mihaila Bahtina (Михаил Бахтин) teorētiskie apcerējumi par prozas teksta struktūru[1]. Teorētisku avotu izvēles pamatā ir mēģinājums sistematizēt un grafiski attēlot dažādus naratīva līmeņus sieviešu tekstos. Par sistematizācijas principu pirmavotu ir izmantotas Ženetta piedāvātas shēmas, kuras tiek praktiski pielietotas sieviešu tekstu analīzē. Ženetta naratīva teorijas apraksts ir izmantots tā visaptveroša un jēdzieniski izsmeļoša rakstura dēļ. Pētījuma centrālā hipotēze: sieviešu literārā tradīcija attīstas pēc vienīgi tai piemītošiem likumiem; literatūras virzienu konceptu transformācija un narācijas principu daļējs ignorējums ir iekodēti tās pamata struktūrā. Darba zinātniskais novatorisms ir tā mēģinājumā aprakstīt līdz šim gandrīz neskārtas sieviešu literāras tradīcijas pastāvēšanas robežas un strukturālās nianses. Pētījuma uzdevums ir skatīt literāro mantojumu ārpus nacionālās piederības, bet gan kā vienotu Eiropas kultūras telpas mantojumu. Pētījumā izmantotās literatūras klāsts ir ļoti plašs un ietver sevī feministiskās kritikas teorijas pamatnostādņu izmantojumu[2], vēsturisko un autobiogrāfisko materiālu[3] studēšanu, filozofijas traktātu[4], literatūras teorijas un naratīva teorijas[5] kritisko izvērtējumu. Literatūras klāstā tāpat ir iekļauti nepublicētie zinātniskie pētījumi, kurus materiālu darba autorei ir atļāvusi izmantot Helsinku Universitātes zinātniskais arhīvs. Darbs ir strukturēts trīs nodaļās ar apakšnodaļām. Pirmās nodaļas uzdevums ir aprakstīt literāro konceptu teorētisko transformāciju sieviešu literārajā pieredzē, iezīmēt vēsturiskās paradigmas rāmjus un dot priekšstatu par sievietes sociālo, morālo un kulturālo pozīciju XIX gs sabiedrībā. Tāpat nodaļā ir aktualizēts rakstnieču biogrāfiju vispārīgs raksturojums. Dotā pētījuma uzdevumos netika iekļauta detalizēta biogrāfijas aprakstīšana, tāpēc uzmanība ir pievērsta vienīgi izvēlēto daiļdarbu tapšanas periodam. Otrajā nodaļā ir aprakstītas sieviešu literāras tradīcijas ārējas īpašības, jeb ieskicēts sieviešu literatūras māksliniecisks makro līmenis. Trešās nodaļas analīzes priekšmets ir izvēlēto daiļdarbu narācijas struktūras īpašību noteikšana, aprakste. Tāpat hipotēzes līmenī ir piedāvāts naratīvas prakses iespējams grafisks attēlojums. Pētījums ir vērsts uz jauno sieviešu literārās tradīcijas nozīmes šķautņu definējumu, apraksti un analīzi. Patreizējo darbu ir jāuztver kā pirmo soli sieviešu naratīvas prakses analīzē un tās struktūras robežu noteikšanā XIX gs vēsturiskajā paradigmā.

I Nodaļa. SIEVIEŠU LITERATŪRA KĀ XIX gs KULTURĀLS FENOMENS

1.1 Sieviete un literatūra XIX gs vēsturiskajā diskursā. Literāras feminizācijas aizsākumi patriarhālas iekārtas robežās.

Nodaļas ietvaros tiks mēģināts iezīmēt sievietes un literatūras attiecības XIX gs vēsturiskajās robežās, definēt kopējas jaunās literāras tradīcijas attīstības līnijas, apstākļus un sabiedriskās ietekmes veidus. Lai aprakstīt Latvijas, Somijas un Krievijas sieviešu literāra mantojuma pieredzi un aktualizēt izvēlēto rakstnieču ieguldījumu nacionālas literatūras attīstībā, ir izmantotas empīriskā un komparatīvā pētīšanas metodes. Apvienojot vēsturisko situāciju, dzimšu lomu hierarhisko pastāvēšanu un māksliniecisko virzienu izpausmes īpašības literatūrā ir definēta Jevdokijas Rostopčinas, Minnas Kantas un Aspazijas radošo personību nozīme sieviešu literāras tradīcijas dibināšanā.

XIX gs literāro mantojumu mēdz uzskatīt par literatūras aizsākumu mūsdienu izpratnē: pētītais laikmets iezīmēja literatūras un vēstures saiknes (it īpaši reālisma virziena ietvaros), literatūras un sociālas piederības savienojumu un indivīda lomu sava likteņa veidošanā. Tomēr augstākminētas īpašības nav iespējams, pēc mūsdienu literatūrzinātnieku uzskatiem[6], uztvert kā universālus pieņēmumus vairāku aspektu dēļ. Pirmkārt, runājot par literāro mantojumu arī mūsdienu teorētiķi nereti izlaiž svarīgus literāro tradīciju veidojošus faktorus, kā, piem., autora sociāla pozīcija, privātas dzīves un mākslinieciskās darbības tiešas saiknes un iespējamas individuālas pieredzes „dubultošana” radītajos tēlos. Otrkārt, literārais mantojums nevar būt uztverts ārpus dažādo sabiedrības ietekmes mehānismu pastāvēšanas un saistītas ar to noteiktas sabiedriskās hierarhijas. Tā, piem., XIX gs robežās viens no aktuāliem sabiedrības jautājumiem bijis sievietes emancipācijas nepieciešamība vai arī kustības noliegšana. Sabiedrības uzskatu ambivalence kopējā Eiropas mākslinieciskajā pieredzē ietekmēja literatūras idejisko ievirzi, pievēršot lasītāja uzmanību sociālas dabas jautājumiem kā vienīga iespējama „patiesības avota” nesējam. Svarīgi atzīmēt, ka sieviešu literāra tradīcija kļuva par idejiski pārliecinošo un „svarīgo sabiedrības uzskatus konstruējošo spēku” (Roe, 1987, 123) pateicoties literatūras īpašai ieinteresētībai sociālas dabas jautājumu risinājumā, kas ir skaidrojams, lietojot mūsdienu feministikajā kritikā izvirzīto teorētisku pieņēmumu par „sievietes īpašas literatūras mērķu izpratni, kurā citādas sociālas pieredzes esamība un rakstīšanas kā individuāla [pat intīmā] vēstījuma uztvere savienojās ar mēģinājumu iekļaut neaizskarto dvēselisko iedvesmu literatūras vēsturē” (Greene, Gayle, 1990, 124).

XIX gs vēsturiskais fons pētīto valstu robežās mēdz būt raksturojams kā „jaunās sociālas kārtības meklējumu mēģinājums veco uzskatu pamatā” (Wuorinen, 1966, 118). Formulējuma ietvaros mēdz saskatīt tiešas saiknes ar katru pētīto valsti atsevišķi. Lai precīzāk izskaidrot sieviešu literāras tradīcijas parādīšanas apstākļus un centrālo motivāciju sievietes iesaistei literatūras radīšanas procesā, ir svarīgi pieskarties būtiskākajām vēsturiskām līnijām un vienlaicīgi mēģināt noteikt katras pētītas valsts attīstības nianses, kuras sekmēja jaunās literatūras interpretācijas iespējamībai. Darba ietvaros ir pievērsta uzmanība tieši rakstnieču dzīves laika vēsturiskiem notikumiem, lai pilnīgāk un pamatīgāk iezīmēt Rostopčinas, Kantas un Aspazijas daiļrades īpašības. Apraksta pamatā ir izmantota hronoloģiskā un lineāra vēsturisko notikumu interpretācijas sistēma, tāpēc Jevdokijas Rostopčinas dzīves vēsturiskais laika posms ir izvēlēts par dotā pētījuma sākumpunktu.

1.1.1. Krievijas Impērijas vēsture XIX gs sākumā

Krievijas XIX gs sākuma politiska un sociāla pozīcija, pēc mūsdienu vēsturnieku atziņām[7], varēja līdzināties „patriarhālas varas uzplaukuma paraugam” (Hosking, 2003, 257), kas visspilgtāk atainojās Aleksandra I (1777-1825; valdīšanas gadi 1801-1825) valdīšanas laikā. Somijas un Latvijas pētītā vēsturiska laika posma raksturojums, savukārt, atšķiras valstu politiski atkarīgas pozīcijas dēļ[8]. Cara politika attiecībā pret literatūras idejisko neatkarību tiek raksturota kā „konservatīvisma pārpilna” (Wuorinen, 1966, 115), jo cenzūras nozīme valsts iekšējā organizācijā aizņēma „otrās varas” (Hosking, 2003, 258) neoficiālu pozīciju. XIX gs sākuma periodu Krievijas vēsturē, paralēli literatūras stagnācijai, no sabiedrības hierarhijas veidošanas noteikumu skatu punkta, mūsdienu vēsturnieki raksturo kā „individuāla despotisma izpausmi ar valsts tiesas piesaisti” (Hosking, 2003, 246). Atziņa ir saistīta ar cara stingro politiku. Interesanti atzīmēt, ka XX gs sākumā Aleksandra I valdīšanas laika īpašības tika pārvērtētas un piedāvātas mazliet eifēminizētā formā. Tā, piem., slavens reliģijas filozofs Ņikolajs Berdjajevs (1874-1948) definē cara pozīciju Krievijas Impērijas vēstures radīšanā kā „Krievijas kronēta inteliģenta rīcības uz troņa” (Hosking, 2003, 247). Valdīšanas ambivalenta būtība – despotisma un slēpto (likumā balstīto) metožu apvienojums – mūsdienu skatījumā mēdz būt uztverta kā sieviešu literāras tradīcijas paradīšanas sākumposma apstākļi. XIX gs sākumā periodiskajos izdevumos parādās sieviešu teksti[9], kuru mākslinieciskais statuss drīzāk varēja atbilst vīriešu tradīcijas tiešam atdarinājumam[10], vai arī reprezentēja sieviešu literatūras pamatžanru (vēlākajos vēsturiskajos laika posmos) – autobiogrāfisko vēstījumu, personīgo dienasgrāmatu vai epistulāro žanru, kuru mākslinieciskā būtība vēl nav skaidri definējama. Drīzāk šī perioda literāro mantojumu mēdz uztvert kā tīras individuālas pieredzes „iesaisti” literatūras žanru hierarhijā. Šim sieviešu literāras tradīcijas posmam vairākos literatūrzinātniskajos rakstos[11] tiek piedāvāta zemāka mākslinieciskā izteiksmīguma loma, nekā vēlāk radītiem tekstiem. Attieksmi iespējams pamatot ar nestabiliem tradīcijas pamatiem vai vienkārši to neeksistēšanu[12].

Atšķirībā no konservatīvi noskaņotās Aleksandra I politikas, Ņikolaja I valdīšanas laiku varētu definēt kā „sabiedrisko kustību un izteikti individualizēto periodu” (Hosking, 2003, 154). Būtiskas pārmaiņas valsts politiskajā ievirzē[13] ietekmēja arī literatūru, kā svarīgāko sabiedriskā noskaņojuma paudēju. Tā., piemēram, Krievijas literāra pieredze tieši jaunā cara valdīšanas periodā „sasniedz Eiropas literatūras līmeni” (Porter, Teich, 1988, 176). Citiem vārdiem, literatūra tiek piesātināta ar aktuālām mākslinieciskām tendencēm un motīviem, daiļdarbu raksturi izteic Eiropas literatūrai līdzīgas idejas. Ja salīdzināt XIX gs sākuma kopēju Eiropas literatūras pieredzi ar Krievijas Impērijas izpratni par šo mākslas izpausmi, augstākminēta atziņa par kopējo tematiku var būt pierādīta. Pirmkārt, līdzīgo tendenču rašanos provocēja vienādo māksliniecisko virzienu ietekme. Mūsu apskatītajā periodā tas ir romantisms un virzienā postulētie likumi.[14] Otrkārt, valsts iekšēja sabiedriskā sašķeltība[15] XIX gs 30. gados un idejiskā nevienlīdzība formulēja literāra mantojuma nākotnes daudzveidību. Sieviešu literārais mantojums aprakstītajā vēsturiskajā fonā atradās kā „neizprastās mākslinieciskās autonomijas” (Greene, Gayle, 1990, 38) atainojums. Sievietes dalība literatūras radīšanā atradās „mākslinieciskās minoritātes” (Greene, Gayle, 1990, 38) statusā pārsvarā sociālo un reliģisko aizspriedumu dēļ.

1.1.2. Somijas vēsturē XIX gs 70.-80. gados.

Apakšnodaļas ietvaros ir aprakstītas vispārīgas Somijas vēsturiskās attīstības līnijas minētajā laika periodā. Īpaša uzmanība ir pievērsta sievietes sabiedriskajam statusam un individuālas attīstības iespējām. XIX gs otrajā pusē sievietes sabiedrisko pozīciju un uzskatus Somijas robežās veidoja pārsvarā ārējie faktori[16]. Starp būtiskākajiem būtu jāmin reliģijas un izglītības institūcijas, kuru nozīme gadsimta paradigmā varēja līdzināties „nacionālas identitātes pamatiem” (Wuorinen, 1966, 203). Laikmeta vidus Somijas sabiedrības attīstībā mūsdienu avotos ir raksturots kā „pakāpeniskās tautas nacionālas atmodas” (Wuorinen, 1966, 258) periods. Parādības pamatā – sabiedrisko kustību ietekme[17] un kopēja gadsimta ievirze uz individualizāciju ne tikai mākslas interpretācijā, bet arī tautas nākotnes redzējumā. XIX gs 70.-80. gadi valsts vēsturē mēdz būt raksturoti kā „liberālo reformu un daļējas atbrīvošanas laikmets” (Заичкин, Почкаев, 1994, 707). Atziņas skaidrojums ir saistāms ar Krievijas Impērijas cara Aleksandra II (valdīšanas gadi: 1855-1881) sabiedriskajās reformās balstītu politiku. Kā zināms, definētajā laika periodā Somija pastāvēja kā Krievijas Impērijas autonomā republika[18].Teritorijas īpašais statuss nozīmēja īpašas sociālas struktūras un valsts institūciju citādas ietekmes iespējamību. Tā, piemēram, līdzīgas idejas par nacionālas vienotības nepieciešamību Krievijas un Somijas pieredzē atšķiras sabiedriskās ietekmes līmeņos. Ja Impērijas pieredzē nacionālas vienotības principi pēc būtības bija ierobežoti augstāko aprindu robežās[19], Somijas pieredzē nacionālas identitātes meklējumi skāra visas sociālas kārtas vienādi. Parādības pamatā, iespējams, atrodas dažāda valstu vēsturiskā pieredze. Ja Krievijas valsts ietvaros pastāvēja stingra sociālo kāršu diferenciācija (aristokrāti un zemnieki), Somijas vēsture ir diezgan sociāli homogēna. Līdz autonomijas (jeb „Lielās Ķeizaristes” („Великое Княжество») varai Somija atradās Zviedrijas nepārtrauktajā ietekmē. Sociālas kārtas, līdz ar to, bija neizteiksmīgas vai nepastāvēja vispār. Līdz XIX gs beigām – XX gs sākumam mūsdienu pētnieki dēvē Somiju par „zemnieku valsti” (Wuorinen, 1966, 34). Augstākminētas cara reformas nozīmīgi mainīja valsts iekšējo struktūru, visbūtiskāk ietekmējot izglītības sistēmu. Šis aspekts pastarpināti provocēja sievietes lomas pārvērtējumu pastāvošas sociālas hierarhijas gaismā. Līdzīgi Krievijas pieredzei vidējas sociālas kārtas sievietes mūžs tika „ierāmēts” dogmatisko uzskatu robežās” (Grönstand, 2005, 58). Citiem vārdiem, sievietes socializācijas un garīgas individualizācijas iespējas atradās valsts varas ietekmē. Tās, pirmkārt, izpaudās caur dažāda veida izglītības ierobežojumiem[20] un, otrkārt, kā individuālas brīvības neiespējamība. Aleksandra II politika tika virzīta uz pakāpenisku valsts politikas liberalizāciju, mainot iekšējas varas sistēmu. Par svarīgāku jaunās politikas rezultātu kļuvusi dzimtbūšanas atcelšana 1861. gadā, kura pastarpināti ietekmēja arī Somijas (kā „zemnieku valsts”) nākotnes attīstības redzējumu. Zemāko sociālo kāršu atbrīvošana vienlaicīgi izvirza nepieciešamību pēc nopietnām izglītības reformām. Somijas autonomijā tās notika daudz straujāk tieši valsts „citādas” pozīcijas dēļ. Pie tam svarīgi atzīmēt, ka autonomijas pieredzē tieši izglītības līmenis kļuvis par vienu no nacionālas identitātes noteicējiem. Tā, piemēram, zīmīga personība Somijas vēsturē – Johans Vilhelms Snellmans (Johan Wilhelm Snellman)[21] (1806-1881) vienā no publiskajām uzstāšanām definējis izglītības lomu kā „nacionalitātes nesēju un atbalstītāju” (Wuorinen, 1966, 158). Tomēr, idejiskā izglītības bāze neparedzēja sievietes līdzdalību valsts nākotnes radīšanā, kas vienlaicīgi nozīmēja literāras tradīcijas neeksistēšanu. Līdzīgi Krievijas pieredzei, sievietes vieta bija ierobežota sadzīves rāmjos[22]. Par vienīgo idejisko atbalstītāju kļūst literārais salons vai publiskās uzstāšanās[23]. Svarīgi atzīmēt, ka atšķirībā no Krievijas pieredzes, kurā literatūras radīšana gandrīz vienmēr apzīmēja autora augsto izcelsmi, Somijas kultūras mantojumā autora sociālai piederībai nebija noteicošas nozīmes. Augstākminētas reformas sociālas hierarhijas veidošanā Somijas autonomijas robežās provocēja dažāda veida sabiedrisko kustību rašanos, starp kurām pētījuma kontekstā ir svarīgi izcelt emancipācijas kustību. Sieviešu cīņa par līdztiesīgo sociālo pozīciju sākas 1860. gadu pirmajā pusē[24]. Tomēr līdz pat 1884. gadam sabiedriskais strāvojums eksistēja neoficiāli. Minētajā gadā tiek izveidota Somijas Sieviešu Asociācija (Suomen Naisten Yhtiö), kuras galvenais mērķis ir bijis „izglītības iespēju paplašināšana un egalitārisma sasniegšana starp dažādām sociālajām kārtām” (Wuorinen, 1966, 321).

Tieši sākot ar XIX gs 80. gadiem Somijas kultūras pieredzē strauji attīstās reālisma virziens, kura pamatmērķis bijis „aprakstīt realitātes sarežģīto būtību” (Grönstand, 2005, 57). Literatūra laika kontekstā kļūst par centrālo ideju atbalstītāju. Sieviešu literārais mantojums, savukārt, Somijas nacionālajā pieredzē tiek uztverts kā „jaunās mākslas meklējumi” (Grönstand, 2005, 126). Salīdzinot ar Krievijas Impērijā valdošo negatīvismu attiecībā pret sieviešu literatūru, jāatzīst, ka Somijas autonomijā citādas tradīcijas parādīšanas mēdz būt vērtēta kā nacionālas identitātes apliecinājuma turpinājums[25].

1.1.3. Latvijas XIX gs beigu vēsturiskās situācijas raksturojums

Latvijas kultūras telpa XIX gs beigās atradās ciešā saiknē ar vismaz divām vienlīdzīgi ietekmējošām valstīm – Vāciju un Krieviju. Jāatzīst, ka šis aspekts sekmēja patstāvīgas nacionālas identitātes meklējumiem. Mākslas loma gadsimta beigās līdzinājās nacionālo patiesību atbalstītājai un izplatītājai.[26]. Mūsdienu pētnieki uzskata vēsturisko periodu par „pilsonības zelta laikmetu, kas izveidoja savas vitālas teorijas un savu politisku kodeksu” (Spekke, 2003, 259). Kā citāta apliecinājumu būtu jāmin dažādo partiju un sociālo strāvojumu cīņu Latvijas robežās pētītajā periodā[27] un personības „kā nacionālas vienības” (Spekke, 2003, 260) izpratni. Sieviešu literāra tradīcija Latvijas robežās attīstījās savādāk, nekā Krievijas Impērijas vai Somijas pieredzē. Līdz Aspazijas daiļradei Latvijas literatūras vēsture tika attīstīta vienīgi tradicionāla literāra kanona ietvaros. Pie tam, svarīgi atcerēties, ka literāra tradīcija (plašākajā nozīmē) parādījās sabiedrībā kā „straujš idejiskais fenomens” (Mainsalu, 2000, 109), proti, literatūrai īsā laika posmā bija jāsavieno dažādo virzienu konceptu svarīgākas nostādnes. Izvēlēta citāta patiesums var būt apliecināts ar XIX gs beigu – XX gs sākuma Latvijas literāras situācijas kritikas vērtējumu. Piemēram, anonīms kritiķis P.Roberts apcerē „Kurp trauc Aspazijas varones” (1912) atzīst:

„Pie mums, Latvijā, literatūras attīstības process iesākās vēlāk un norisinājās straujāk, tādēļ vēl 90. g. sākumā mums vēl bija svešas idejiskās strāvas, kuras Rietumeiropā jau daudzu gadu desmitu plūda puslīdz un gandrīz pat pilnīgi noskaidrotas” (Roberts, 1912, 14)

Sieviešu literatūra, strauji transformējošā sabiedrībā, eksistēja kā izņēmuma gadījums tradicionāla mākslinieciskā kanona uzraudzībā. Šis aspekts vieno visas pētītas valstis: gan Krievijā, gan Somijā un Latvijā jaunās literāras tradīcijas sākumposms ir saistāms ar sabiedrisko noliegšanu un dažāda rakstura aizliegumiem. Tomēr pastāv arī dažas atšķirības. Tā, Latvijas jaunās tradīcijas dibināšanas pieredzē, būtisku lomu spēlēja autores politiskā nostāja, kura palīdzēja attīstīt daiļrades atpazīstamību un pieņemšanu. Vēl viens raksturīgs aspekts ir „literatūras tieksme atdzīvināt senatnes ideālus” (Stašulāne, 2004, 112), kurš, piemēram, Somijas pieredzē nešķiet par būtisku sieviešu literāras tradīcijas dibināšanas elementu. Svarīga sieviešu literāras tradīcijas attīstības īpašība Latvijas kontekstā ir relatīva daiļdarbu tematikas izvēles brīvība. Aspazijas mākslinieciskā pieredze spēj apliecināt atziņu: rakstniecei pieder gan varones-sapņotājas (liriskajā pieredzē), gan varones-cīnītājas (lugas) tēla radīšana. Tematikas varietātes arī šķiet neapšaubāmas: pēc mūsdienu teorētiķu atziņām, romantiskajos darbos autore centusies atveidot ne tikai reālas un iztēles pasaules sadursmi, bet arī „atspoguļot jaunās dzīves izjūtu, dziņu un vēlēšanās piepildīt savas ilgas” (Amoliņa, 1990, 36). Turklāt, pievēršoties reālisma tradīcijai rakstnieces daiļradē ieskanas citas notis, kas spēj vēlreiz apliecināt sieviešu literāras tradīcijas sākotnēju idejisko brīvību. Tā mūsdienu pētnieki uztver Aspazijas reālistiskā virziena konflikta interpretāciju kā mēģinājumu „piedāvāt raksturīgo protestu pret ikdienības vientuļo ritējumu un līdzjūtību cietējiem” (Amoliņa, 1990, 35) Par vienu no svarīgākajiem aspektiem sieviešu literatūras attīstībā Latvijas robežās var uzskatīt valsts idejisko sašķeltību XIX gs beigās[28]. Sieviešu literatūras tradīcijas aizsākumi (kura vienīga pārstāve pēc būtības bija Aspazija) meklēja atbilstošu vietu mainīgās sabiedriskās hierarhijas robežās. Šis aspekts mēdz būt uztverts kā pretstats sieviešu literāras tradīcijas pastāvēšanas likumiem Krievijas Impērijas pieredzē. Stingrs patriarhāts un literāra kanona nemainīgums Latvijas kontekstā tiek aizstāts ar mākslinieciskā un nacionāla meklējuma nepieciešamību[29]. Latvijas politiskās atkarības dēļ nacionālas identitātes apliecinājums līdzinājās idejiskai revolūcijai. Sieviešu literāras tradīcijas attīstības sākumposmam šis apstāklis kļuvis par labvēlīgo momentu sociāla egalitārisma ideju sludināšanai.

Sieviešu literatūras attīstības īpašības Latvijas pieredzē daļēji sakrīt ar Somijas jaunās tradīcijas īpašībām. Parādības pamatā – valstu atkarīga pozīcija un tieksme pēc nacionālo vērtību apliecinājuma. Piemēram, abās valstīs sākotnēja sievietes sociāla piederība tikai pastarpināti ietekmēja radīto tekstu atpazīstamību plašajos sabiedrības lokos. Latvijas pieredzē, Aspazijas stingrā sabiedriskā nostāja pastarpināti ietekmēja tālākas sieviešu literāras tradīcijas attīstības gaitas. Rakstniece atzīst:

„Es visām pazemotām esmu māsa un gribu tās modināt un par viņām atriebties. […] Man gribās ticēt, ka es latvju sievietes likteņa uzlabošanā un garīgas kultūras pacelšanā ko neko esmu darījusi” (Amoliņa, 1990, 46)

Par svarīgāko metodi jaunās pasaules radīšanā kļūst reālisma virziens kā „laikmeta asāko idejisko cīņu atspoguļotājs mākslā” (Walder, 1995, 168). Tāpat kā augstāk aprakstīto valstu pieredzē (ieskaitot Krievijas Impēriju) sieviešu literatūra atradās cenzūras un kritikas ietekmē, kas vienlaicīgi piešķīra šī veida mākslai „neatbilstības un sabiedriskā ignorējuma statusu” (Gubar, 1985, 295). Sievietes iejaukšana literārajā kanonā Latvijas pieredzē kļūst par apliecinājumu laikmeta tieksmei atrast „nacionālo vērtību pamatus” (Spekke, 2003, 173) un izveidot nākotnes ideālu.

1.2 Svarīgākas literāras koncepcijas un mākslas darba veidošanas principi XIX gs vēsturiskajā paradigmā. Sieviešu mākslinieciskā potenciāla attīstības gaitas.

Nodaļā ir pievērsta uzmanība XIX gs dominējošiem mākslinieciskiem virzieniem, to problemātikas un autentiskās būtības atklāsmei. Vērtējot standartizētas kanona izpausmes, tiks mēģināts aktualizēt sieviešu literāras tradīcijas parādīšanas iemeslus, apstākļus un sekas. Pētījuma gaitā izmantotas deskriptīva (aprakstošā) un komparatīvā (salīdzinošā) metode – izvēle ir pamatojama ar augstākminēto metožu iespēju atainot vēsturiskās reālijas (caur nozīmīgāku parādību un notikumu apraksti) vienlaicīgi pievēršot uzmanību īpaša veida mākslinieciskās pieredzes[30] izpausmei gadsimta vēsturiskās paradigmas rāmjos. Blakus augstākminētām metodēm tiks mēģināts atspoguļot sieviešu literatūras mantojuma iezīmes, izmantojot mūsdienu feministiskās teorijas paņēmienus[31] vēstures un indivīda attiecību pastāvošo īpašību skaidrojumos. Sieviešu literāra tradīcija tiks atspoguļota eksistējošo sabiedrisko, morāles un dažādu sociālu institūciju ietekmes gaismā, tiks aktualizētas literāro tradīciju atšķirību veidojošas nianses konkrēta virziena kanona ietvaros, kā arī tiks aktualizēts veidoto raksturu īpašības un atklāsme romantisma un reālisma mākslinieciskajos konceptos. Nacionālas virzienu interpretācijas īpašības tiks vērtētas kā māksliniecisko varietāšu veids, kā ari tiks mēģināts salīdzināt dažādas mākslas virzienu uztveres tradīcijas un pierādīt tās apvienojošā un egalitārā pamata eksistēšanu.

1.2.1. Romantisma koncepts jaunās mākslinieciskās pieredzes ietvaros.

Mākslinieciskie virzieni un to aktualizācija noteiktajā laika periodā pastāvēja ciešā mijiedarbībā ar nacionālas vēstures īpašībām un indivīda eksistences izpausmes varietātēm. Tādējādi tika pastarpināti iezīmēta noteikta attieksme un interpretācijas iespējas ne tikai pret radītiem mākslinieciskiem raksturiem un problemātiku, bet arī pievērsta lasītāja uzmanība laikmetīgajiem jautājumiem un indivīda lomas pārmaiņu iemesliem. XIX gs mūsdienu teorētiķu atziņās nereti tiek raksturots kā „ideju cīņas” un „individuālas demokratizācijas” (Соколова, 2003, 13) periods, kura dominējošais attīstības spēks cieši saistīts ar kultūras mantojuma pārvērtējumu eksistējošo vēsturisko reāliju gaismā. Romantisma koncepts atveido XIX gs sākuma mākslinieciskā potenciāla izpausmi kā „augstākas idejas apjēgšanas” (Honour, 1979, 21) un „mākslas tikumiskā un pārveidojošā spēka” (Соколова, 2003, 15) reprezentu. Eiropas mākslinieciskās pieredzes pamatā romantisma kanons (jeb standartizētu, pārbaudītu elementu un paņēmienu izmantošana mākslas darba veidošanā[32]) ir saistīts ar vairākām statiskām izpausmēm, kuru starpā būtu jāmin daiļdarba elementu estetizāciju un varoņa „divpasaulīgo” būtību[33]. Romantisma kā dominējoša virziena tieksme „demokratizēt daiļdarba varoni, pievēršot uzmanību tā individuālajām problēmām” (Daiches, 1977, 156), un pārliecība par „dabisku un nemainīgu laikmetu mijiedarbību, pagātnes un patriarhālās sociālas iekārtas idealizāciju” (Драч, 2004, 369) gadsimta kontekstā iegūst mākslinieciskā likuma statusu[34].

Romantisma virziena ideju ietekmes posms pētīto valstu robežās būtiski atšķīrās, kas pastarpināti spēj raksturot ne tikai virziena izpausmes īpašības, bet arī iezīmēt sieviešu literāras tradīcijas parādīšanas apstākļus. Krievijas literārajā mantojumā par virziena sākumposmu mēdz nosaukt jau XIX gs pirmo desmitgadi, savukārt, Somijas un Latvijas kultūras pieredzē romantisma spilgtāka izpausme sakrīt ar gadsimta noslēgumu. Virziena ietekmes laika svārstības, pirmkārt, būtu jāsaista ar valstu dažādo sociāli-politisko statusu. Tā Krievijas Impērijas loma māksliniecisko virzienu pieņemšanā un interpretācijā, pēc mūsdienu teorētiķu atziņām,[35] ir salīdzināma ar „mākslas virzienu patiesās vērtības noteicēju” (Бернштейн, 1991, 175), jo īpaši attiecībā pret politiski un sociāli atkarīgajām valstīm. Otrkārt, virzienu ietekmes laika nevienādība ir skaidrojama ar dažādām vēsturiskām reālijām katrā konkrētā valstī (tā, piem., Krimas kara (1853-1856) notikumus nevar pilnā mērā salīdzināt ar relatīvi mierīgo 1850. gadu periodu Somijā vai nacionālas identitātes meklējumiem un pirmā romāna parādīšanos Latvijas pieredzē). Šis aspekts paralēli spēj raksturot arī literāras tendences un vispārīgus mākslinieciskus mērķus: to virzības īpašības svārstījās no autoritāras varas izpausmēm XIX gs 20.- 30. gadu Krievijā un literatūras kā centrālas valdības atbalstītājas lomas[36], līdz literatūras kā gandrīz vienīgas nacionālas apvienotājas nozīmes Somijā XIX gs otrajā pusē, vai literatūras kā „nākotnes ideālu avota” (Mainsalu, 2000, 154) pozīcijas Latvijas pieredzē.

Sieviešu literāras tradīcijas pamatus pētīto valstu robežās būtu jāmeklē tieši romantisma virziena mākslinieciskās ietekmes rāmjos. Paralēli augstākminētām izpausmes īpašībām jaunais koncepts izvirza ideju par mākslas „iracionālo un neapjēdzamo pamatu” (Honour, 1979, 58), tātad, teorētiski pilnībā pielāgojās sievietes psiholoģijas niansēm[37]. Taču dažādas izcelsmes ierobežojumi valstu vēsturiskajā attīstībā, un sievietes nespēja piedalīties egalitāras sabiedrības veidošanā (izmantojot literatūru kā centrālo ideju un mērķu manifestācijas paņēmienu) aizkavēja vai vismaz slēpa citādas literāras tradīcijas atklāto parādīšanos mākslinieciskās hierarhijas rindās. Mūsdienu feministiskās teorijas[38] izvirza hipotēzi par ārējiem un iekšējiem sociālas ietekmes mehānismiem un to tiešo saikni ar sieviešu literāras tradīcijas aktualizāciju tieši industriālā attīstībā ievirzītā XIX gs pasaulē. Balstoties uz sieviešu literatūras īpašību metodoloģiskiem pētījumiem[39], ārējus mākslinieciskās brīvības faktorus saistīja ar dažādu valsts institūciju (to starpā arī valsts cenzūras un kritikas ietekme, izglītības ierobežojumi) ierobežojošiem aspektiem (tātad, plašāk ievirzītiem). Iekšējie mehānismi izpaudās sabiedrības „mikro” līmenī – ģimenes institūcijas un sadzīves līmenī. Romantisma virziena koncepts, kā tika minēts augstāk, postulējis par vienu no pamatīpašībām pievēršanos „senatnes ideāliem” (Honour, 1979, 76) (citiem vārdiem, virziena ietvaros notika „pagātnes ideālu mākslinieciskā reabilitācija” (Korsmeyer, 2004, 58)) un patriarhālas iekārtas slavinājumam, kas vienlaicīgi noliedza jebkādus sieviešu centienus līdzināties maskulīnas mākslas paraugiem. Par vienu no svarīgākajiem romantisma koncepta un sieviešu literāras tradīcijas aizsākumu saiknēm mūsdienu feministiskā metodoloģija izvirza tieši virziena tieksmi uz iracionalitāti mākslā, un sievietes „dabiskās iracionalitātes” (Gilbert, Gubar, 1984, 234) izpratni laikmetīgas sabiedrības uzskatos. Šāda veida ambivalence starp kanoniskiem likumiem un sievietes „iedzimto emocionalitāti un tuvību haosam” (Miller, 1985, 345) mūsdienu virziena interpretācijā (pamatojoties uz iespējamo XIX gs literatūras interdisciplināro būtību[40]) piešķir romantismam sava veida sieviešu literāras tradīcijas „mākslinieciskā dibinātāja” un „idealizētas nākotnes pareģotāja” (Winders, 1991, 27) lomu. Piedzimstot no epistulāra žanra, kurš tiek uztverts kā emocionāli piesātināts un racionālistiski vājš un nepārliecinošs per se, sieviešu literāra tradīcija izmantoja romantisma koncepta pamattieksmi atveidot daiļdarbu kā ”individuālās atklāsmes un nākotnes redzējuma ideālo savienojumu” (Соколова, 2003, 22) Tāda romantisma uztvere pastarpināti pievērsa sievietes uzmanību pasaules daudzslāņainām un neviennozīmīgām izpausmēm, izmantojot mākslinieciskus paņēmienus savienojumā ar agrāk slēptas sadzīves pieredzes aktualizāciju, tādējādi „pareģojot” tālākas pārmaiņas sociālajā un mākslinieciskajā statusā. Tā, piemēram, sieviešu literārajā tradīcijā romantisma īpaša atklāsme ir saistīta ar virzienu kā „ideālo garīgo tieksmju nesēju” (Honour, 1979, 27) un jauno reliģisko patiesību atbalstītāju.

Standartizēta romantisma mākslinieciskā koncepcija internacionālajā mērogā tiecās „izpētīt realitāti caur emocionālu sakāpinājumu” un „dažādo pasaules dimensiju [romantisma konceptā – racionālās un iracionālās pasaules] apvienojumu” (Honour, 1979, 125). Par centrālo „apvienojošo spēku” kļuva romantiskā varoņa tēls, kurš reprezentējis „ideāla garīga stipruma un iekšēja patiesuma” (Honour, 1979, 20) saplūdumu. Svarīgi atzīmēt, ka sākotnēji veidots romantiskais varonis bija līdzīgs ideālas brīvības jēdzienam: dzimtes, sociālas piederības un citas dabas ietekmes pastāvēja kā „mazsvarīgas reālitātes paliekas” (Honour, 1979, 38) mūžīgi transformējošā un utopiski laimīgajā iztēles pasaulē ievirzītā garā. Augstās morālas tieksmes koncepta prasību rāmjos tika pārnestas un „fiziskotas” romantiskā varoņa tēlā, apģērbā, uzvedības un dzīves veida īpašībās. Blakus plaši pazīstamai romantisma pārliecībai (vai svarīgākajam koncepta uzdevumam) par realitātes apguvi caur „indivīda attieksmes izpausmēm” (Драч, 2004, 387) un pamatnostādni par „romantiskās mākslas kā subjektīvas pieredzes augstāko sludinātāju un vērtētāju” (Соколова, 2003, 24), būtisku lomu aizņem varoņa kā „jauno estētisko ideālu vēstītāja” (Halsted, 1969, 245) pozīcija, un varoņa mēģinājums pierādīt ideālistiska pamata svarīguma nozīmi[41].

Mūsdienu romantisma virziena pētījumos nereti tiek uzsvērti arhetipiskie varoņu tēli, kuri atradās jebkura daiļdarba pamatā. Pats romantisma koncepts tiek uztverts kā „varonīgo klejotāju un izraidīto ģēniju biogrāfiju savienojums” (Porter, Teich, 1988,2), kura pamattieksme ir saistīta ar „jaunās simboliskās nozīmes piešķiršanu pasaules universālām vērtībām” (Honour, 1979, 264). Tātad, virziena kontekstā burtiski tika piedāvāta iracionālā pirmsākuma estetizācija un mākslinieka kā „izredzētā” un „māksliniecisko vērtību pravieša” (De Man, 1984, 28) loma. Veidoti tēli, savukārt, ir tieši turpinātāji rādītāja ideju atainojumā. Līdzīgi virziena koncepta uztveres īpašībām, arī dominējošie tēli, pēc mūsdienu literatūrzinātnieku atziņām[42], turpina ideju par „izredzētības” un sabiedriskās „izslēgšanas” ciešajām saiknēm. Romantisma mākslinieciskās vērtības līmenis Eiropas tradīcijā nereti tiek salīdzināts un uztverts caur rādīto tēlu „atteikšanos no kultūras perfektizācijas” par labu „haotiskam izstumtā ģēnijam” (Porter, 1988, 1-3). Jāpiebilst, ka romantiskā varoņa atspoguļojums ir saistīts ar nacionālas identitātes atklāsmi un dotā darba ietvaros aprakstītā tipa īpašības ir pētīto valstu mākslinieciskā mantojuma tiešs turpinātājs.

Nevienlīdzīgs romantisma ietekmes laika posms neapšaubāmi ietekmējis kā standarttradīcijas, tā jaunizveidotas sieviešu tradīcijas romantiskā varoņa ārējo un iekšējo būtību un tās reprezentācijas paņēmienus mākslas darbā. Gadsimta sākumā (kad romantisms pakāpeniski ieguva dominējošo mākslas virziena pozīciju Krievijā) piedāvātais tēls drīzāk reprezentējis „romantisko ideju apogeju” (Honour, 1979, 38) vienlaicīgi atspoguļojot varoņa „individualitātes un iekšējas patiesības dabisko saplūdumu” (Porter, 1988, 20). Savukārt, 40.-60. gados virziena interpretācijā aizvien biežāk ieskanas „raksturu romantiskās polaritātes svarīgums” (De Man, 1984, 125)[43]. Tieši šīs romantisma koncepta pārmaiņas sekmēja (paralēli vēsturiskām īpašībām[44]) sieviešu literāras tradīcijas uzplaukumam (vai vismaz „augstākam sociālam statusam pastāvošas mākslas hierarhijā” (Greene, Gayle, 1990, 58)). Citiem vārdiem, kļuva par pirmo mēģinājumu atainot visas eksistences izpausmes, vienlaicīgi atbrīvojot mākslu no dzimtes un sociālas piederības aizspriedumiem[45]. Pamatojoties uz romantisma konceptu veidojošām līnijām, un izmantojot mūsdienu teorētiķu un pētnieku piedāvātas romantiskā varoņa īpašību interpretācijas[46], var izvirzīt hipotēzi, ka romantisma virziens ir tiešs patriarhālas mākslas atveidotājs. Romantisma koncepta rāmjos nereti tiek uzsvērta veidota rakstura varonīga un pašupurējošā daba. Sievietes tēls šajā kontekstā vienmēr tika atspoguļots kā idejiski vājš un nepārliecinošs patriarhālas varas „dabisks” ražojums.

Pētījuma kontekstā īpaši svarīgi, šķiet, pievērst uzmanību Jevdokijas Rostopčinas un Krievijas romantiskā varoņa interpretācijas atklāsmei, rakstnieces dzīves laika un dominējošā virziena mākslinieciskajā mantojumā dēļ.[47]. XIX gs sākums Krievijas literārajā mantojumā iezīmējās kā dogmatiskās varas un jaunās nacionālas identitātes meklējumu laikmets, kurā romantiskais varonis līdzinājās mākslinieku kopējai tieksmei pierādīt radošā potenciāla uzvaru pār laikmetīgo jautājumu risinājumu, tādējādi pasludinot mākslu par „vispārcilvēcisko vērtību kritēriju” (Honour, 1979, 85). Tāda mākslas mērķu interpretācija sekmēja sieviešu literāras pieredzes daļējai pielīdzināšanai dominējošiem standarttradīcijas paraugiem. Tiesa, XIX gs sabiedriskās hierarhijas statiskuma dēļ pielīdzināšana vai pat jaunās literatūras interpretācijas process notika slēptā veidā – caur sieviešu literāras anonimitātes piesaisti vai literatūras izplatīšanu periodiskajos izdevumos (kuru vērtībā, pēc XIX gs sabiedrības uzskatiem, atradās „zemākajā literāras hierarhijas līmenī” (Rosenholm, 1999, 201)). Vienlaicīgi, caur romantiskā varoņa piesaisti mākslas darba mērķu atklāsmē, notika literatūras pakāpeniska idejiskā atbrīvošana un dzimtes lomu hierarhijas nozīmes pārvērtēšana.[48]. „Askētiskā pravieša”[49] varoņu tips abās tradīcijās atklāja romantisma koncepta pamattieksmi pie „nenoliedzamas ticības mākslinieka ģēnijam” (De Man, 1984, 22) un mākslas nepieciešamību pēc tās radītāja vientulības un „izslēgšanas no vulgāras pasaules izpausmēm” (Wolfreys, 2002, 118). Dažādās tradīcijās veidoti raksturi piedāvāja atšķirīgus paņēmienus „mākslinieciskā askētisma” vai „mākslinieka kā pravieša” (Honour, 1979, 46) būtības atklāsmē. Plaši pazīstamas maskulīnas tradīcijas ietvaros tipa veidošanā mēdz būt novērota interkulturāla būtība (citiem vārdiem, izmantotas raksturu īpašības atkārtojās (pat vairāk – tika aizgūtas) no vienas nacionālas romantisma interpretācijas otrā[50]). Svarīgi piebilst, ka „askētiskais pravietis” maksulīnas tradīcijas ietvaros mūsdienu feministiskajās un kulturoloģiskajās teorijās[51] tiek saistīts ar vēl vienu tiešu patriarhālas varas idejisko sludinātāju un „nākotnes patriarhāta atbalstītāju” (Grönstand, 2005, 48).

Sieviešu literāras tradīcijas ietvaros aprakstītais varoņa tips iegūst pavisam citas izpratnes šķautnes: varoņa „askētisms” ir saistāms ar jaunās tradīcijas aizliegto sākumposmu Savukārt, daiļradē askētismu mūsdienu literatūrzinātnieki saista ar „raksturu maskēšanas paņēmiena izmantojumu sieviešu tekstos XIX gs sākumā” (Rosenholm, 1999, 32). Jauno ideju sludināšanas raksturs (un saistīts ar to „pravieša” motīvs) būtiski atšķiras tradīciju ietvaros ne tikai dzimtes piederības dēļ, bet arī kā vēsturisko notikumu tiešs atspoguļojums. Visspilgtāk augstākminētais aspekts ietekmējis reliģijas izpratni. Šī institūcija tika uztverta kā sabiedrības „morāles ierobežotāja” (Kolodny, 1985, 48), kuras ietekmē atradās romantiskā tēla „sludināto ideju saturs” (Eagleton, 1988, 20). Visbiežāk lasītāja uzmanība tika pievērsta virziena atsvešinātam raksturam, un veidotam tēlam piedāvāta jaunās „mākslinieciskās ideoloģijas atbalstītāja loma” (Eagleton, 1988, 21)

Citāta pamatā ir nenoliedzams teismā balstītas un mākslas ideoloģijā piedzimušas reliģijas antagonistisks raksturs, kura ietvaros sieviešu literāra pieredze atbalstīja „literatūras kā pilnīgi alternatīvas ideoloģijas” (Eagleton, 1988, 21) pozīciju, ilglaicīgas baznīcas un reliģijas sociālas un individuālas marginalizācijas dēļ. „Pravieša” motīvs spilgti atainojās sieviešu tradīcijas ietvaros arī pētīto valstu robežās, kam pamatā atradās rakstnieču tieksme atrast „jaunas individuālās izpausmes dimensijas” (Grönstand, 2005, 28), pasludinot mākslu par tās ierīci. „Askētiskā pravieša” rīcību motivācija (un, tātad, arī daiļdarbu konfliktu veidojošas nianses) ir pakļauta „iracionālai un spontānai romantisma būtībai” (Eagleton, 1988, 23), piešķirot tēlam garīgu brīvību visplašākajā kontekstā. Tāpēc šā tipa interpretāciju (vai pat daļēju iekšējo un ārējo transformāciju) sieviešu tradīcijas ietvaros feministiskās teorijas saista ar īpašas tematikas aktualizāciju XIX gs sieviešu tekstos[52]. Par vienu no svarīgākajām varētu nosaukt varoņa nāves estetizāciju vai bojā ejas kā „augstākas izredzētības izpausmes” (Winders, 1991, 125) apliecinātāju. Postulējot mākslas brīvību ar romantiskā tēla starpniecību sieviešu tradīcija ieguva papildus izpratnes šķautnes un daiļrades nozīmes daudzveidīgo raksturu.[53]

Romantisma koncepts blakus aprakstītajam tipam piedāvā dažādus romantiskā varoņa reprezentējošus veidus, tomēr aprakstītais tips kļuva par dominējošo pētītas rakstnieces (Jevdokijas Rostopčinas) daiļradē, ietekmējot izvēlētā darba simbolisko lauku un izvirzot citādas askētisma un „pravietiskuma” interpretācijas. Darba ietvaros tās ir aprakstītas paralēli detalizētam izvēlēta garā stāsta elementu analīzei.

1.2.2Reālisma koncepts un tā nozīme sieviešu literāras tradīcijas īpašību atklāsmē.

Reālisma virziena mākslinieciskās ietekmes robežas Eiropas kontekstā mūsdienu literatūrzinātnieki attiecina uz XIX gs otro pusi, precīzāk – 1870.-80. gadiem.[54] Tomēr, pētot sieviešu literatūras mantojumu un atceroties par māksliniecisko virzienu nacionālo konotāciju esamību, pilnībā pieņemt šo formulējumu šķiet problemātiski. Reālisma koncepta idejiskā ietekme sieviešu literatūras pieredzē parādās mākslas vēstures posmā, kuru mūsdienu zinātnē ir pieņemts uzskatīt par romantisma laikmetu[55]. Jāpiebilst, ka reālistiskās mākslas interpretācijas paņēmieni vai elementi sieviešu tradīcijas sākumposmā pastāvēja kā „sadzīviskās pieredzes detalizēts atainojums” (Robinson, 1985, 108). Sociālā svarīguma iesaiste virziena kanonā notika vēlāk - līdz ar jaunām mākslas definīcijām, kurās literatūrai bija jāatbilst „alternatīva mākslinieciskā kanona pamatlicējas” (Tompkins, 1985, 93) lomai. Šajās robežās tika postulēti citi mērķi un likumi sieviešu literatūras kā „citādas kulturālas izpausmes” (Greene, Gayle, 1990, 58) izpratnes veicināšanā laikmetīgas sabiedrisko attiecību un dzimšu hierarhijas ietvaros. Reālisma koncepta pamatelements (un svarīgāka virziena īpašība un atšķirība no romantisma) ir atrodams virziena tieksmē pierādīt „mākslinieciskā kanona pārvērtējuma nepieciešamību” (Walder, 1995, 26). Reālisms par mākslinieciskās iedvesmas avotu pretstatā romantiķu idealizētai un varonīgai pasaulei piedāvāja „deideoloģizētas realitātes paraugu” (Rosmarin, 1985, 23). Izvirzot priekšplānā sadzīviska līmeņa problemātiku un radīto varoņu rīcību motivācijas vienkāršumu, jauns virziens pakāpeniski pilnībā aizvietoja romantismu. Literatūra, pēc mūsdienu teorētiķu atziņām, ieguva blakus „augstākam estētikas reprezentam” (Robinson, 1985, 110) „sociāla artefakta lomu” (Walder, 1995, 100); kas vienlaicīgi piešķīra šim garīga potenciāla atspoguļojošam paņēmienam atklāti „destruktīvu funkciju vecās sabiedriskās iekārtas rāmjos” (Walder, 1995, 100). Svarīgi atzīmēt, ka sieviešu literāra tradīcija reālisma virziena ietekmes sākumposmā (kas pētīto valstu robežās svārstās no 1840.-90. gadiem[56]) mēģināja līdzināties mimētisma principam daiļdarbu veidošanā. Savukārt, vēlīnā reālisma pieredze, pēc mūsdienu feministiskām un literatūrzinātniskām teorijām[57], tiek raksturota kā vairāk sociāli ievirzīta (arī emancipācijas kustības idejisko pamatu sludināšanā XIX gs otrā puse un beigas iegūst šīs nozīmes konotācijas). Reālisma virzienu mūsdienu skatījumā varētu nosaukt par tiešo maskulīnas (jeb standarttradīcijas) un femīnas literāras tradīcijas ideoloģiskās šķiršanas apliecinātāju.[58] Atziņas pamatā atrodas vairāki vēsturisko un nacionālo īpašību raksturojošie elementi, kas pastarpināti atspoguļo tradīciju dažādības pamatus un iespējamus iemeslus. Tā, piemēram, reālisma pārliecība par „sociālas dimensijas tiešo saikni ar indivīda psiholoģijas izpausmēm” (Rosenheim, 1961, 27) un sievietes īpašas sadzīviskās pieredzes esamība (īpaši gadsimta sākumposmā, kad sabiedriskās un intelektuālas dabas rīcības bija liegtas) papildināja kanoniskus priekšstatus par ideālo mākslas darbu ar „citādas morāles iesaisti un attīstību radīto tēlu raksturos” (Walder, 1995, 117). Sieviešu reālisma koncepta izpratne balstījās uz atklāto esošās realitātes „niecīguma apliecinājumu katrā veidotajā tēlā” (Rosmarin, 1985, 38), piešķirot sievietei, kā citādas, atšķirīgas pieredzes nesējai, jaunās sieviešu vēstures aizsācējas lomu. Paralēli maskulīnajā reālisma interpretācijā atradās „reprezentatīvi patiess, racionālismā un pragmatismā balstīts realitātes atspoguļojums” (Walder, 1995, 99), kurā veidoti raksturi turpināja romantiskajā tradīcijā postulēto patriarhāta uzvaru pār citām sabiedrības hierarhijas izpausmēm. Tātad, var secināt, ka vīriešu reālisma literāra tradīcija turpināja orientēties veco ideālu un normu pasaulē, kurā sievietes vieta un iespējamas rīcības bija ierobežotas sadzīves ietvaros. Tomēr virziena atspoguļojuma un ietekmes īpašības kopā ar nacionālo reālisma pirmsākumu (kas ir skaidrojams ar virzienā dominējošām sociālām konotācijām) neradās XIX gs pasaulē kā nepamatots un reprezentatīvi patstāvīgs literatūras virziens[59]. Būtiski atzīmēt, ka reālisma virziena koncepts parādījās mākslas interpretācijas veidu skatuvē kā „romantisma māksliniecisko paņēmienu turpinātājs” (Соколова, 2003, 145), un romantisma „mākslinieciskā potenciāla attīstīts rezultāts” (Соколова, 2003, 145). Mūsdienu teorētiķi[60], salīdzinot XIX gs valdošo virzienu izpausmi, atzīst reālisma koncepcijas kā romantiskās tradīcijas paņēmienu „mantinieka” lomu[61]. Atziņa ir universāla attiecībā pret abām tradīcijām: gan marginalizēta maskulīna kanona izpratnē[62], gan sieviešu literāras tradīcijas pamatos reālisms ir saistāms ar „tieksmi noteikt sabiedrības vēsturiskās attīstības likumus” (Драч, 2004, 231) un „savienot māksliniecisko raksturu veidojošās līnijās individuālo un sociālo pieredzi”[63]. Blakus aprakstītai (daļēji romantismā aizgūtai) jaunā virziena tieksmei individualizēt pasauli, vai pat idealoģizet indivīda nozīmi sabiedrības hierarhijas veidošanā, reālisma koncepts mēģina pielāgot romantismā postulēto patiesību par „estētisma dominanci cilvēka iekšējā pasaulē” (Halsted, 1969, 255). Jauns virziens piedāvā atšķirīgu pieeju personības rīcību motivācijas skaidrojumā – detalizēto psihoanalīzi. Tieši psihoanalīze palīdzēja reālisma konceptam apliecināt vēl vienu izpausmes detaļu: savienot progresīvo zinātni un mākslinieciskā potenciāla elementus. Raksturīga reālisma īpašība, kuras pamati ir meklējami romantisma kanona ietvaros, ir abus virzienus apvienojošs „domāšanas vēsturiskuma” un „raksturu morālas attīstības detalizēta apraksta” (Соколова, 2003, 146) tradicionāls paņēmiens. Virzienu vēsturiskas ietekmes periods sekmēja jauno izpratnes konotāciju aktualizācijai paralēli pastāvošo tradīciju ietvaros. Tā, piemēram, reālisma īpaša uzmanība psihoanalīzes atklāsmei daiļdarbos kā arī virziena cieša saikne ar vēsturisko reāliju un individuālas uztveres prizmas izvirzīšanu daiļdarbu pamatkonfliktu pozīcijā[64] spēja piešķirt sieviešu tradīcijai stabilu un pārliecinošu statusu lasītāju vidū, tādējādi sekmējot literatūras atpazīstamībai un pakāpeniskai maskulīnas tradīcijas ietekmes novēršanai (vai atsevišķo ietekmes elementu nozīmes mazināšanai). Virziena idejiskais pamats, izvirzot par mākslinieciskās iedvesmas objektu „nevis realitātes tiešo apgūšanu, bet pievēršot uzmanību indivīda attieksmei pret šo laika dimensiju” (Драч, 2004, 387) vienlaicīgi aktualizēja sabiedrības „slēpto” jautājumu iespējamo risināšanu, tostarp sieviešu literāras tradīcijas attīstības rāmjus. Universālie reālisma koncepta paņēmieni, kuru nozīme un interpretācija svārstījās nebūtiski nacionālas piederības dēļ (piemēram, konceptā izmantota pieeja raksturu tēlainības veidošanā, kurā „tēlojums tika uztverts kā iespaidu realitāte” (Ķikāns, 1998, 6)), sieviešu literārajā mantojumā, pamatojoties uz pētīto māksliniecisko materiālu analīzi, nereti tika transformēti (vai daļēji slēpti daiļdarbu simboliskajā līmenī) kā arī savienoti ar iepriekšēja virziena elementiem. Tā, piem., par vienu no sieviešu virziena interpretācijām, kuru pamatā novērojama daļēja idejiskā saplūšana ar romantismu, varētu nosaukt „reālisma piesātinātību ar skumjām pēc ideāla” (Gilbert, Gubar, 1988, 237), kura blakus sieviešu īpašai rakstīšanas pieredzei[65] aktualizēja literatūras polivalento dabu un daudzšķautnaino attiecību iespējamību starp radītiem tēliem. Šo īpašību var salīdzināt ar mūsdienu slavenā filozofa un pasaules kultūru teorētiķa M.M.Bahtina (1895-1975) pieņēmumu par literāro darbu (vai darbību) kā „dažādo balsu diriģēto skanējumu un iztēles brīvību”[66] (Walder, 1995, 31). Izmantots citāts var iezīmēt sieviešu tradīcijas māksliniecisko virzienu sajaukšanas iemeslus: pirmkārt, reālisma tieksme aktualizēt sadzīvi, reālo eksistenci iztēles pasaules vietā „homogenizēja mākslinieciskas iedvesmas objektu izvēli” (Rosmarin, 1985, 25). Otrkārt, savienojot virzienu konceptu pamatus, jaunā literatūras interpretācija piešķīra veidotiem tēliem pārlaicīguma un internacionālisma iezīmes[67], vienlaicīgi aktualizējot nacionālas vēsturiskas attīstības līnijas un tādējādi mēģinot atspoguļot ideāla daiļdarba būtību, kurā „māksla tiektos pārvarēt vēsturiskās reālijas ar iztēles starpniecību, nevis atdarinot dabas parādības” (Драч, 2004, 396). Tomēr šķietami ideāli patiesa radītā realitāte, kuras tieksme aktualizēt gadsimta vēsturiskas attīstības iemeslus un noteikt nacionālas identitātes īpašības veidojošas nianses varētu līdzināties hronikas žanram, paralēli izvirzīja „individuālas realitātes interpretācijas paņēmienu augstākajā mākslinieciskajā līmenī pārējo reālisma kanona elementu starpā” (Соколова, 2003, 153). Sieviešu literārajā pieredzē šis virziena aspekts kļūst par vienu no „dzinējspēkiem” tālākai attīstībai, jo pastarpināti sludina sabiedrisko uzskatu un attieksmes variāciju iespējamību un dažādu pieredžu iekļaušanu literatūras vēstures rāmjos. Individualizējot pasauli, reālisms paralēli individualizē radītā tēla rīcības, domāšanas un uzvešanas manieres, pastarpināti atbrīvojot sieviešu tradīciju no (reālisma koncepta neiespējamas) „tēlu maskēšanas” (Rosenholm, 1999, 76) un anonimitātes nepieciešamības. Radītais varonis, līdzīgi citiem aizgūtiem no iepriekšēja virziena paņēmieniem, eksistē antagonisma pilnā pasaulē, vienīga atšķirība – šī pasaule vairs nav iztēles, bet priekšmetiska un reālas sabiedrības (un sabiedriskā viedokļa un attieksmes) reprezents. Autora loma reālisma virziena interpretācijā arī iegūst citu izprašanas šķautni un no „vienīgā rādītāja pozīcijas” (Honour, 1979, 56) pāriet realitātes vērtētāja un idejiskā sludinātāja lomā. Nozīmīgs aspekts (īpaši attiecībā pret sieviešu literāro tradīciju, kura reālisma kanona ietekmes laika posmā iegūst „jauno kultūras vērtību un mākslinieka izpausmes ideālas vienotības” (Greene, Gayle, 1990, 40-41) dimensijas) reālisma motivācijā mākslinieciskā ideāla izvēles procesā kļūst

„autora tieksme pievērst uzmanību vienīgi subjektīvi izvēlētiem parauga faktiem (vai momentiem) sadzīves atspoguļojumā, kam paralēli parādās individuāla likteņa kritisko fragmentu aktualizācija un radīto raksturu pretstatā esošo kaislību atainojums. Aprakstītie notikumi un parādības visbiežāk ir motivēti ar dažādo ārējo un iekšējo iemeslu klātbūtni, kam pamatā ir vēsturisko un sociālo notikumu analīze un subjektīvs vērtējums. Reālisma pamatnostādnēm piekrītošam rakstniekam ir svarīgi izprast cilvēka psiholoģisko dabu kopumā [tātad, brīvi no jebkādiem sabiedrību noslāņojošiem mehānismiem, kā piem., sociālas kārtas vai dzimumaizspriedumi], viņa neatkārtojamās individualitātes ieguldījumu sociālas sadzīves iekārtā” (Соколова, 2003, 152)

Mēdz teikt, ka citāta pamatā ir „iekodēts” reālisma sociālas ievirzes iemeslu kopums, kura nozīme ir universāla. Būtiskas atšķirības sieviešu literārajā tradīcijā atrodas sociālo ideju interpretācijā kā arī nacionālo identitāšu atšķirīgo konotāciju pastāvēšanā, kas ir saistīts ar augstākminēto sociālo pozīciju nevienlīdzību un jaunās vēsturiskas perspektīvas neatbilstību patriarhālas iekārtas likumiem.[68] Autora loma tādējādi apvieno ideālo un iracionālo pirmsākumu (citāta kontekstā nosauktu par „subjektivitāti”) un precīzu, ar pragmatisma notīm, reālas pasaules ainavas „dubultotāja” uzskatu sistēmu (vai uzskatu „polivalento kopumu” (Rosenheim, 1961, 24)). Paralēli (un šķietami neapzināti) literatūrai tika piedāvāta „realitātes ideālas aizvietotājas” (Winders, 1991, 37) nozīme, kura sieviešu literāras tradīcijas ietvaros kļūst par loģisku literatūras „kā vienīgas dzīves jēgas” un „ideālas pasaules veidotājas” (Frenckell-Thesleff, 1994, 245) turpinājumu. Pamatojoties uz augstākminētām romantisma koncepta atklāsmēm un māksliniecisko paņēmienu kopumu un mēģinot salīdzināt tos ar jaunizveidoto reālisma koncepta pamatelementiem rakstnieka un problemātikas atklāsmē, mēdz teikt, ka, attiecībā pret pētīto sieviešu literāro tradīciju, atšķirībā no romantisma kā svarīgāko nostādņu[69] pamatlicēja, reālisms burtiski modernizēja tradīciju, piešķirot nepieciešamas sociālas notis un mēģinot stabilizēt jaunās literatūras pozīcijas. Reālisma virziena ietvaros veidoti varoņi kļūst par „individualizācijas aizsācējiem literārajā kanonā” (Nochlin, 1990, 57). Tieši reālisma virziena ietekmes laikā radīto sieviešu literatūru mēdz uztvert kā kopējas emancipācijas tiešo līdzekli un idejisko aizbildni. Reālisms tādējādi iezīmēja īpašu vēstures un indivīda attiecību modeli: kurā varonis, reprezentējot autora sociālo nostāju, vienlaicīgi (caur netiešiem komponentiem, kā piem., apkārtējas pasaules noteikts priekšmetisks fons, un šo sadzīves elementu iesaiste vēstījuma attīstībā[70]) iemiesoja sevī kopējo XIX gs sabiedrisko tieksmju un ideju „esenci”, savienojot vēsturiski izveidotas morālas, sociālas un mākslinieciskās vērtības un pārliecinot jauno vērtību nepieciešamībā. Virziena ietvaros varoņa nozīmes interpretācija atradās tiešā saiknē ar vēsturiskām reālijām, svarīgi atzīmēt, ka šī īpašība šķiet izšķiroša sieviešu literāras tradīcijas attīstības gaitā[71] Reālistiskā varoņa nozīmes un atspoguļojuma transformācija notika paralēli abās tradīcijās: gan sieviešu reālistiskā varoņa uztvere līdzinājās „idejiskā laikabiedra un sociāla antagonisma un dubultvērtību sapratēja” (Kelley, 1998, 55) reprezentam, gan maskulīnajā tradīcijā „varonis eksistēja kā tiešs autora-radītāja idejiskais un didaktiskais turpinātājs” (Grant, 1978, 37) un „vēsturisko laikmetu un notikumu pieredzes nesējs” (Grant, 1978, 39). Atšķirību iezīmēja tieši ārējo faktoru nozīme un ietekme. Ja standarta tradīcija apriori atradās dominējošajā pozīcijā (kas pastarpināti atbrīvoja šo literatūras izpausmi tematikas un problemātikas izvēles ziņā), sieviešu literārais mantojums līdz pat XX gs pirmajai pusei atradās ierobežotā izpausmes stāvoklī dažādu institūciju ietekmes un stabilas tradīcijas trūkuma dēļ.[72] Jauno virzienu atspoguļojošs varoņa (vai rakstura) tips piedāvāja daiļdarba uztvērējam (proti, lasītājam) notikumu un aprakstīto rīcību interpretācijas iespēju.

Blakus mākslinieciski brīvam rakstura tipam atradās stingrs, reālisma virziena ietvaros radīts, daiļdarbu didaktiskais pamats. Tā centrālais nolūks veidojās, pēc mūsdienu literatūrzinātnieku atziņām[73], vismaz no diviem raksturīgiem komponentiem: laikmeta reāliju analīzes un literatūras kā tieša idejiskā avota un iespējamo rīcību motivējošā spēka izpratnes. Rakstnieks, tādējādi, kļūst par realitātes patiesību „nesēju” plašajai auditorijai, jo izskanētie reālistiskajam konceptam atbilstošajā literatūrā vārdi tiek uztverti kā pravietiskie un neapšaubāmie[74] fakti vai tuvās nākotnes reprezenti.

Reālistiskā varoņa raksturīgas iezīmes ir cieši saistītas ar kopējo jaunā virziena daiļdarba kompozīcijas savdabību: kā atzīst M.M. Bahtins, reālistiskā darba pamatā atrodas

„varonis kā vienīgs „pastāvīgs lielums” daiļdarba formulā, visus pārējus „lielumus” – telpisko apkārtni, sociālo stāvokli, likteni, visus varoņa dzīves un likteņa notikumus – mēdz uztvert kā „mainīgus lielumus” daiļdarba kompozīcijas struktūrā” (Бахтин, 1986, 211)

Tātad, var teikt, ka varonis reālistiskā koncepta ietvaros kļūst par vienīgo dažāda rakstura patiesību nesēju un apkārtnes veidotāju vai konkrēto notikumu ietekmīgo spēku. Svarīgi piebilst, ka šis reālisma virziena izpaušanas elements sieviešu literārajā tradīcijā mēdz būt uztverts ar perversīvo nozīmi, jo, kā tika minēts augstāk, jaunajā tradīcijā radīto tēlu veidoja tieši ārēji ietekmējoši faktori, kuri citāta kontekstā nosaukti par „mainīgajiem lielumiem”. Sieviešu tradīcijas reālisma interpretācija izvirza priekšplānā fragmentārisma un sīko, eksistenci pastarpināti ietekmējošo, elementu apraksti. Varonis tiek uztverts kā pasaules sastāvdaļa un pastāvošo sociālo institūciju ietekmes rezultāts.[75] Varoņa rakstura atklāsmi sieviešu tradīcijā ir jāuztver kā sava veida „likteņa izmēģinājuma” (Бахтин, 1986, 206) vai likteņa izaicinājuma nepieciešamību noteiktu apkārtnes apstākļu dēļ. Varonis un realitāte vienmēr atrodas antagonistiskajās attiecībās - sieviešu literāras tradīcijas robežās elements atainojās, piemēram, caur dažāda veida iniciācijas tēmas izmantošanu darbu sižetā[76]. Pieņēmums par iniciācijas universālo dabu attiecībā pret sieviešu tradīciju spēj daļēji paskaidrot pētītā literāra mantojuma dominējošo fināla izvēli. Varonis, nespējot uzvarēt nelabvēlīgos apstākļus, vai vienkārši nespējot pārliecināt sabiedrību dažāda rakstura pārmaiņu svarīgumā, izvēlas citu eksistences dimensiju par vienīgu iespējamo. Atziņu spēj pamatot sekojošs Bahtina pieņēmums:

„Varoņa likteņa kā izmēģinājuma atainojums daiļdarbā spēj piešķirt papildus idejisko spēku, palīdz dziļi un pamatīgi organizēt daudzveidīgi varoni raksturojošo materiālu […], savienot asās vēstījuma līnijas ar dziļo psiholoģisko atklāsmi.” (Бахтин, 1986, 206)

Tātad, varonis sieviešu reālisma interpretācijā no „izstumtā ģēnija” pārveidojās par dažādo ietekmes elementu (piem., priekšmetiska pasaule, savstarpējas attiecības starp radītiem tēliem un individuāls raksturs kā pretstats realitātei) apvienojošo spēku. Būtisku lomu raksturu atklāsmē aizņēma literatūras žanrs, kura nozīme sieviešu tradīcijā varēja līdzināties daiļdarba „sabiedrības vērtējuma pakāpei” (Rosmarin, 1985, 143). Žanra izvēle ir cieši saistīta ar dominējošo virzienu mākslinieciskajiem konceptiem, jo spēj atainot (vai noliegt) virzienu nepieciešamību un idejisko „atbilstību” noteiktas sabiedrības ietvaros. Literāras izpausmes svārstības, līdzīgi virzienu interpretācijām, bija atkarīgas no sociālas nostājas un dzimtes piederības.

1.3. Jevdokijas Rostopčinas (1812 – 1858) mākslinieciskās attīstības pamatlīnijas

Jevdokijas Rostopčinas personību mēdz uzskatīt par dažādu māksliniecisko laikmetu apvienotāju. Pirmkārt, pieņēmums ir skaidrojams ar rakstnieces dzīves gadiem, kuri sakrita ar būtiskajām pārmaiņām Krievijas politikas vēsturē[77]. Otrkārt, Rostopčina apvienoja savā daiļradē vismaz divus dažādus mākslinieciskus konceptus (romantismu un reālismu), kā arī viņas daiļrade reprezentē dažādu žanru saplūdumu. Svarīgi atzīmēt, ka rakstniece viena no pirmajām Krievijas Impērijas mākslas vēsturē izvēlējas prozas žanru par „savas garīgas iedvesmas nesēju” (Rosenholm, 1999, 453) vienlaicīgi atteicoties no sabiedriski atzītā sieviešu literatūras žanra – liriskās dzejas[78]. Rostopčinas augstāka mākslinieciskā uzplaukuma periods sakrīt ar liberālo Ņikolaja I politiku. Šis aspekts spēj pastarpināti iezīmēt daiļrades attīstības robežu relatīvo brīvību[79] un sievietes jaunās lomas aktualizāciju sabiedriskajā hierarhijā. Mēģinot iezīmēt Rostopčinas biogrāfijas līnijas izvēlētā daiļdarba parādīšanas posmā[80] ir svarīgi aprakstīt dažas sabiedriskās iekārtas īpašības, vienlaicīgi aktualizējot izvēlētā daiļdarba nozīmi laikmeta kontekstā. XIX gs 30.gadi Krievijas vēsturē mēdz būt uztverti kā sieviešu literāras tradīcijas laiks ne tikai augstāk aprakstīto literatūras izplatījuma dēļ, bet arī kā sieviešu māksliniecisko salonu plašās popularitātes periods un idejiskās pārliecības attīstības sākumposms[81]. Literāra salona būtība, sievietes aktīva līdzdalība tajā un salona sabiedriskā nozīme līdzinājās sociālo kustību statusam un tika raksturota kā „patiesa un vienīgā sieviešu mākslas teritorija” (Заичкин, Почкаев 1994, 510). Ciešas saiknes ar Francijas kultūras mantojumu (kura nozīme vēl palika augstajā pozīcijā, neskatoties uz Pirmā Tēvijas kara laikā (1812. gada 24. jūnijs – 1813.gada oktobris) iegūto „ienaidnieka” statusu), pēc mūsdienu literatūrzinātnieku atziņām[82], ietekmēja sieviešu literāro salonu darbības pamatus un mērķus. Literāra salona jēdziens Krievijas Impērijas robežās asociējas ar „augstāko idejiskā estētisma” (Файнштейн, 1989, 38) atveidotāju.[83] Līdzīgi Francijas pieredzei, kur salona sabiedriskā loma saistāma ar feminisma ideju dibināšanu, Krievijas Impērijas saloni pārņēma sievietes sociālas un morālas atbrīvošanas idejas. Ņikolaja I valdīšanas sākumposmā literatūras saloni kļuva par vienīgo iespējamo sabiedriskās attīstības izpausmi, par māksliniecisko virzienu idejisko atbalstītāju. Minēta loma ir neapšaubāmi saistīta ar valsts stingrās cenzūras institūcijas ietekmi, kas paralēli ierobežoja literatūras iespējas[84] un provocēja šo sabiedrisko iestāžu rašanos. Krievijas vēstures robežās ir jāatceras par stingro un izteiktu sociālu diferenciāciju, kura Rostopčinas dzīves gados atradās augstākajā varas hierarhijas pozīcijā[85]. Salona lomu var definēt kā mākslas ideju starpnieku starp augstākajām aprindām (kas XIX gs paradigmā vienādojās izglītotībai un aristokrātiskumam) un vidējo sociālo slāni (kuru veidoja pilsētas iedzīvotāji, pārsvarā tirgotāji vai ienākumus zaudējušie bijušie aristokrāti). Salona sabiedriskā pozīcija, pēc Rostopčinas laikabiedru atziņām[86], līdzinājās otrās varas izpausmēm, tādējādi veidojot dubultrealitātes pamatus, kuru nozīme visspilgtāk atainojās romantisma virziena ietvaros. Būtiska atšķirība starp cara un mākslas salona sabiedrisku varu pastāvēja ietekmes līmeņos: ja valsts kontrolēja idejisko viengabalainību caur cenzūras darbību[87], māksliniecisko salonu nozīme ir vairāk saistāma ar slēptiem idejiskiem strāvojumiem un to izplatīšanu plašajā sabiedrībā[88]. „Saloniskuma” pazīmes Krievijas Impērijas robežās, pamatojoties uz mūsdienu XIX gs sākuma literatūras speciālistu atziņām[89], ir definējamas sekojoši:

1. Salona sabiedriskā pozīcija atradās starp valsts politisko nostāju un indivīda pieredzi, tādējādi ieviešot dubultvērtību sistēmu 2. „Saloniskuma” jēdziens XIX gs paradigmā līdzinājās augstākajai sabiedriskajai kārtai. Šī īpašība bija nosacīta ar augstā izglītības līmeņa nepieciešamību. Citiem vārdiem, lai piedalītos salona pasākumos, indivīdam bija jāapliecina sava augstā izcelsme un noteikta zināšanu klātbūtne[90]. 3. Salona vieta sabiedrībā mūsdienās ir jāuztver kā tiešo idejiskās esences pārstāvi un apliecinātāju kā arī augstāko sabiedrības kāršu dzīves veida turpinātāju[91]. Šis aspekts attiecībā pret sieviešu literatūras tradīcijas parādīšanos Krievijas robežās šķiet par noteicošo vairāku aspektu dēļ. Pirmkārt, apvienojot māksliniecisku potenciālu (kam pamatā atradās pati salona ideja kā sabiedriskās elites apvienotāja) sieviešu literārai tradīcijai parādās iespēja iesaistīties kopējā literatūras veidošanas procesā. Otrkārt, pamatojoties uz XIX gs pirmās puses literatūras kritiķu atziņām[92], salona loma sabiedriskā viedokļa radīšanā varēja līdzināties „idejisko pamatnostādņu veidotājam” (Белинский, 1842). Apvienojot abas augstākminētas atziņas sieviešu literāra tradīcija par māksliniecisku sākumposma veidotāju (arī mūsdienu izpratnē) var uzskatīt literāra salona robežas.

Sieviešu literāras tradīcijas parādīšanos Krievijas kultūras telpā mūsdienu pētnieki[93] uzskata par mākslinieciskā privātiskuma iejaukšanos literārajā kanonā. Izmantots definējums atspoguļo sieviešu literatūras īpašo statusu parēja mākslinieciskā mantojuma gaismā. Augstākminētais „mākslinieciskais privātiskums” ir pamatojams ar sieviešu literāras tradīcijas pamatžanru būtību: kā zināms, tradīcijas sākumposms ir reprezentēts caur privātas vēstuļu sarakstes izmantojumu mākslas darbu radīšanā[94]. Salona nozīme un funkcionēšanas īpašības no mūsdienu skatu punkta var vērtēt kā tiešo „privātiskuma” idejas turpinājumu. Šī aspekta aktualizācija spēj pastarpināti izskaidrot sieviešu literāras tradīcijas parādīšanas vietu: salons kļūst par sava veida slēptā, dažreiz neizskaidrojamā maskējuma (vai privātiskuma) daiļrades atbalstītāju. Otrā zīmīga laikmeta reāliju īpašība ir saistāma ar mākslas nozīmes pārvērtējumu, kura provocējusi māksliniecisko virzienu ietekmes pārmaiņas (no romantisma uz reālismu). Svarīgākie abu virzienu konceptu veidojošie aspekti un to interpretācija sieviešu daiļradē ir apskatīti dotās nodaļas otrajā apakšnodaļā. Jevdokijas Rostopčinas literāra darbība pētītajā laika periodā[95] (no 1830.gadu sākuma līdz 1838. gadam, kurā parādījās garais stāsts „Amati un nauda”), pēc mūsdienu pētnieku atziņām[96], atradās „mākslinieciskās iedvesmas augstākajā punktā” (Файнштейн, 1989, 58). Šim sabiedriski atzītam statusam, pamatojoties uz plašu teorētiskā materiāla klāstu[97], sekmēja, pirmkārt, rakstnieces augstā izcelsme[98], otrkārt, „sabiedriskās un mākslinieciskās drosmes klātbūtne” (Рёнккё, 2005, 14). Izpētot pieejamus materiālus par rakstnieces biogrāfijas un mākslas attīstības saiknēm, var secināt, ka Rostopčinas personību veidoja vairākas sabiedriskās institūcijas, kā, piemēram, likumā balstīti[99] aizspriedumi par „sievietes nepiemērotību literārai darbībai” (Greene, Gayle, 1990, 45). Pati rakstniece atzīst: „Kaut arī esmu patstāvīga savos spriedumos, tomēr arī esmu gatava novērtēt katru derīgu padomu un pakļauties tam. […] Nebūtu jāaizmirst, ka es esmu sieviete” (Ростопчина, 1987, 296). Rostopčinas atpazīstamībai un daļējai sociālai atzīšanai sekmēja aktīva sabiedriska dzīve[100] un „individuālā mākslinieciskuma apzināšana” (Grönstand, 2005, 89). Abi rakstnieces eksistēšanas faktori pastarpināti ietekmēja izvēlētā daiļdarba tematikas un tēlu autentiskuma attīstību. Starp augstākminētiem aspektiem pastāvēja tieša mijiedarbība: dalība sabiedriskajos pasākumos pastarpināti ietekmēja jauno ideju rašanos un noteiktas tematikas aktualizāciju. Tā, piemēram, Rostopčinas visbiežāk sastopamais motīvs daiļradē[101] - maskarādes vai balles reprezentācijas – neapšaubāmi ir jāsaista ar rakstnieces sociālo izcelsmi. Būtiski atzīmēt, ka tieši XIX gs 30. gados literatūras kritika īpaši pārmeta rakstniecei viņas tēmu vienveidīgumu. Slavens kritiķis V.Beļinskis (1811- 1848), kurš zīmīgi ietekmēja autores radošās personības attīstību, vērtēja Rostopčinas māksliniecisko potenciālu kā „neizteiksmīgas, romantismā un saloniskumā iegrimušās daiļrades” (Файнштейн, 1989, 93) atspulgu. Rostopčinas attieksme pret negatīvo kritikas vērtējumu spēj pierādīt rakstnieces ideju nedalāmību. Vienā no vēstulēm laikabiedram rakstniece atzīst: „Es ar sirdi un [māksliniecisku] virzienu piederu ne mūsu laikam, bet citam, cēlākam. Tādam, kurā rakstnieki rāda nevis savtības dēļ, […] bet tieši dēļ domu un jūtu pārpalikuma” (Ростопчина, 1987, 297).

Jevdokijas Rostopčinas daiļrade veidojas no diviem dominējošiem literatūras veidiem: lirikas un prozas. Izpētot visu mūsdienās pieejamo Rostopčinas mākslinieciskā mantojuma klāstu[102], jāsecina, ka līdz garo stāstu parādīšanas brīdim, rakstnieces daiļrade sekoja romantiskajā tradīcijā postulētiem likumiem un pārsvarā līdzinājās tradicionālai liriskai dzejai[103]. Garo stāstu aktualizācija rakstnieces biogrāfijā sakrīt ar zīmīgajām idejiskajām pārmaiņām. Pētīto daiļdarbu mēdz uzskatīt par pirmo prozaisko mēģinājumu un pirmo apzināto protestu pret laikmetīgas sabiedrības normām. Mūsdienu literatūrzinātnieki saskata daiļdarba kontekstā „sievietes jaunās kulturālas un sabiedriskās lomas meklējumu mēģinājumu” (Файнштейн, 1989, 92).

„Amati un nauda” debitēja krājumā „Lielās pasaules apceres”[104] („Очерки большого света») 1839. gadā. Svarīgi atzīmēt faktu, ka popularitāti ieguvusi rakstniece izmantoja pseidonīmu „Gaišredzīgā” („Ясновидящая»). Šīs īpašības klātbūtne var liecināt par sieviešu literāras tradīcijas nestabilitāti un dažāda rakstura ierobežojošiem faktoriem tematikas vai problemātikas izvēlē. Atziņas pamatā ir daiļdarbā aktualizēto problēmu neatbilstība pastāvošai sociālai hierarhijai. Radītos raksturos[105] ieskanējās protests pret „augstās sabiedrības bezdvēseliskumu” (Файнштейн, 1989, 92) un prasība pēc sievietes garīgas brīvības sabiedriskās atzīšanas. Rostopčinas veidotais darbs mūsdienu skatījumā mēdz būt vērtēts kā pirmais atklātais mēģinājums atbrīvot sievietes uzskatu statisku attīstību[106].

Pētīta darba idejisko pamatu mēdz uztvert vismaz no diviem vienlīdzīgi svarīgiem skatu punktiem. Pirmkārt, kā tika minēts, garais stāsts ir rakstnieces idejiskais turpinājums un jaunās pasaules veidotājs. Šis faktors liecina par jaunās tradīcijas iespējamiem aizsākumiem Krievijas literatūras vēsturē, jo daiļdarbā tika aktualizētas agrāk neiespējamās vēstījuma un problemātikas līnijas[107]. Otrkārt, darba rakstīšanas maniere arī apliecina citādas literāras tradīcijas iejaukšanu standarttradīcijas rāmjos. Garā stāsta teksts ir veidots kā personīgas dienasgrāmatas atainojums – šāds paņēmiens ir plaši pazīstams tieši sieviešu literārajā tradīcijā[108].

Izmantojot prozas žanru, rakstniece piedāvāja citādus simbolus un to iespējamo interpretāciju. Ja liriskās dzejas pieredzi mēdz uzskatīt par tiešo romantiskās tradīcijas reprezentu[109], simbolu aktualizācija prozā mēdz būt uztverta, pēc mūsdienu pētnieku atziņām, kā „idejiskā izaicinājuma mēģinājums” (Rosmarin, 1985, 135). Tā, piemēram, pētītā garā stāsta raksturi ataino realitāti nevis „caur sarežģīto, simboliem piesātināto liriskās dzejas pasauli” (Файнштейн, 1989, 15), bet gan piedāvā vienkāršoto realitātes modeli[110]. Simboliskais lauks, savukārt, ir veidots caur dažādo ārējo un iekšējo elementu piesaisti[111]. Rostopčinas novatoriskumu simboliskā lauka izpratnē mūsdienu literatūrzinātnieki saista ar dažāda tipa simbolu izmantojumu atkarībā no literatūras veida. Tā, piemēram, liriskās dzejas pieredze drīzāk ir saistāma ar vienotiem balles vai maskarādes simboliem. Citiem vārdiem, dzeja veido kopējo, nedalāmo simbolu, kura nozīmes konotācijas ir diezgan ierobežotas. Pārsvarā šo simbolu pamatā atradās sieviešu literatūras aizliegtais sabiedriskais statuss un nepieciešamība izmantot anonimitātes paņēmienu gan konkrēti (pseidonīms), gan pastarpināti. Maskarādes simbolu būtu jāuztver, pēc pētnieku atziņām, kā „mākslinieciskās anonimitātes atveidotāju” (Рёнкке, 2005, 11). Proza, savukārt, ir dažādu simbolu apvienotāja. Šis aspekts ir saistāms ar nepieciešamību izveidot plašāku darbības lauku. Tādējādi tieši prozaiskus darbus Rostopčinas pieredzē mēdz uzskatīt par rakstnieces mākslinieciskā potenciāla uzplaukumu. Veidojot polivalento attiecību pasauli,[112] Rostopčina iezīmēja vienu no sieviešu literāras tradīcijas pamatīpašībām – dziļā psiholoģiskuma piesaisti daiļdarba konflikta veidojumā[113]. Blakus pieminētai īpašībai garā stāsta sižetu veido neparasto varoņu savstarpējo attiecību apraksts. Grāfa Svirskija tēla atklāsme notiek „caur sieviešu pasaules uztveres prizmu” (Файнштейн, 1989, 25). Citiem vārdiem, stāsta ietvaros notiek dzimšu lomu pārmaiņas. Šis paņēmiens, pēc mūsdienu literatūrzinātnieku atziņām[114], atrodas sieviešu literāras tradīcijas „mākslinieciskā maskējuma” principa pamata. Apakšnodaļas ietvaros diezgan grūti iezīmēt visus daiļdarbu raksturojušus faktorus, tomēr minētus var uzskatīt par garā stāsta konflikta skaidrojošiem. Stāsta konfliktu, savukārt, varētu raksturot kā dažādo sabiedrisko nostāju sadursmi. Tā grāfa Svirskija pārliecību par „augstāko kāršu vienaldzību”[115] var salīdzināt ar jauno morālo vērtību manifestāciju. Vera Gohberga, kuras loma stāsta ietvaros ir iezīmēta kā „Svirskija kunga vienīgā īsta mīlestība”[116], reprezentē vecās pasaules morāles aizspriedumus un dogmas. Interešu sadursme veido centrālo konfliktu, kura atrisinājums, savukārt, nav paredzams līdz stāsta pēdējām rindām. Spontanitātes paņēmiens konflikta atrisinājumā ir vēl viens sieviešu literāro tradīciju raksturojošs aspekts. „Amati un nauda” kļūst par Rostopčinas māksliniecisku apogeju ne tikai izpausto ideju dēļ, bet arī par augstāko rakstnieces literāras karjeras punktu. Pēc 1838. gada Rostopčina ir spiesta aizbraukt no dzimtenes, kas arī kļūst par rakstnieces aizmiršanas sākumpunktu. Īsi aprakstot rakstnieces sabiedrisko statusu un izvēlētā daiļdarba vietu Rostopčinas mākslinieciskajā pieredzē, ir jāuzsver, ka XIX gs ietvaros sieviešu literatūras statuss atradās „viszemākajā pozīcijā mākslas veidu hierarhijā” (Korsmeyer, 2004, 27). Analizējot Jevdokijas Rostopčinas daiļradi, īpaša uzmanība ir jāpievērš sabiedrības ietekmes nozīmei kā „svarīgākajam sievietes socializācijas spēkam” (Korsmeyer, 2004, 167).

1.4 Minnas Kantas (Minna Canth) (1844-1897) personības un mākslinieciskās attīstības īss raksturojums

Minnas Kantas mākslinieciskais uzplakums sakrīt ar XIX gs 80.-90. gadiem[117]. Līdzīgi laikmetīgas sabiedrības tieksmēm, autore ir pārliecināta emancipācijas kustības atbalstītāja un idejiskā propagandētāja. Rakstnieces personības mākslinieciskā un sociāla loma teorētiskajos avotos ir definējama kā „Somijas nacionālas identitātes pamatlicēja un nākotnes ideālu veidotāja” (Frenckell-Thesleff, 1994, 47). Mūsdienās pazīstamas pētnieces Grētas fon Frenkelas-Tēslefas atziņa formulē rakstnieces attieksmi pret savu daiļradi un Somijas sabiedrības uztveri. Minnas Kantas mākslinieciskums ir iekodēts radīto varoņu (vai raksturu) sociālas nostājas atainojumā. Turklāt, rakstnieces idejas ir „iemiesotas” daiļdarbu konfliktos[118]. Tāda mākslas uztvere ir pamatojama ar Kantas sociālo izcelsmi un biogrāfijas īpašībām. Pētīta garā stāsta parādīšanas laikā (1886. gads) Minnas Kantas personība jau tiek asociēta Somijas sabiedrībā ar literatūras radīšanu. Šis aspekts būtiski ietekmē garā stāsta problemātikas asuma un idejiskās pārliecības aktualizāciju. Protams, par svarīgu problemātikas izvēles motivāciju (blakus augstākminētai sabiedriskai popularitātei) mēdz uzskatīt reālistiskā mākslas virziena ietekmi. Svarīgi atzīmēt, ka centrālā varone Hanna ir gandrīz autobiogrāfiskais tēls: līdzīgi rakstniecei, varones socializācija notiek ar dažāda rakstura ierobežojumu pārvarēšanu.[119] Varones autobiogrāfiskuma līnijas klātbūtni turpina Hannas sociāla izcelsme: līdzīgi rakstniecei[120], varone „nāk no lauku vides” (Canth, 1997, 53), turklāt, „viņai piemīta nelokāma tieksme pret visu jauno” (Canth, 1997, 58). Citāts vēlreiz pamato pieņēmumu par darba autobiogrāfiskumu: vairākās Kantas sabiedrisko uzstāšanu runās[121] tiek aktualizēta „citādu vērtību meklējumu nepieciešamība” (Heikkilä, 1987, 73) un „mākslas kā dzīves mērķa izprašana” (Canth, 1997, 4). Sabiedriskā atpazīstamība sniedza rakstniecei iespēju vērst lasītāju uzmanību sociāli neiespējamiem motīviem un problemātikai. Tā, piemēram, blakus izglītības tēmai tika izvirzīts jautājums par sieviešu ķermeniskā skaistuma būtību. Garā stāsta teksta pamatā mēdz izvirzīt pieņēmumu par autores mēģinājumu apšaubīt līdzšinējus priekšstatus par skaistumu kā estētisko kategoriju. Hannas tēlā Kanta ataino ne tikai garīgi, bet arī fiziski brīvu sievieti. Svarīgi atzīmēt, ka emancipācijas kustības idejas burtiski tiek „pārnestas” varones rakstura īpašībās vai rīcību motivācijā[122]. Tekstā tās ir reprezentētas caur apkārtnes detaļām vai varones domām. Tā, piemēram, kā sievietes ķermeniskuma un dabiskuma apšaubīšanas rīcību stāsta ietvaros mēdz uzskatīt centrālas varones peldēšanas ainas apraksti, kurā „[Ezers atradās tālu no ciemata]. Hanna novilka kleitu, paliekot apakšsvārkos un drosmīgi iegāja ūdenī. Tā bija pirmā reize, kad meitene sajūta fizisku brīvību. Skaistuma spoks palika ezera krastā” (Canth, 1997, 256). Hannas „dabiskā” kautrība tiek pretstatīta visaptverošai neatkarības tieksmei. XIX gs vēsturiskajā paradigmā šāds vēstījuma elements līdzinājās morālas revolūcijas nozīmei[123]. Varones tēlā autore ir apvienojusi divus indivīda raksturojušus pirmsākumus: nepieciešamību pēc socializācijas[124] un personīgas brīvības. Minētie elementi laikmeta kontekstā attiecībā pret sievieti atradās antagonistiskajās attiecībās, kas vēlreiz apliecina daiļdarba izaicinošo raksturu. Garo stāstu mēdz uztvert kā pirmo mēģinājumu atspoguļot pasauli caur sievietes ikdienas uztveres prizmu Somijas kultūras telpā. Zīmīgi pieminēt, ka mūsdienu pētījumos par Minnas Kantas daiļradi Hannas tēlu raksturo sekojoši:

„garā stāsta varone [Hanna] atbrīvoja sievietes zemapziņā guļošo tieksmi pēc tiesību vienlīdzības, apšaubīja reliģiskās patiesības, iznīcināja aizspriedumu bailes un iedvesmoja nākotnes cīņai” (Frenckell-Thesleff, 1994, 142)

Minnas Kantas biogrāfijas līnijas – agrās laulības[125], septiņu bērnu patstāvīgā audzināšana pēc vīra nāves, nenoliedzami ietekmēja daiļrades vēstījuma un konfliktu veidojošās līnijas. „Hannas” kontekstā šī aspekta klātbūtne ietekmē centrāla konflikta atklāsmi. Garais stāsts piedāvā vismaz divus vienlīdzīgi iespējamus mākslinieciskā sarežģījuma veidus. Pirmais ir augstākminētās sievietes tieksmes pēc neatkarības un laikmetīgas sabiedrības uzskatu sadursme (šo konflikta veidu mēdz saukt par „ārējo” un paredzamo). Otrais – indivīda iekšējas pasaules daudzšķautnaino pretrunu izvirzīšana vēstījuma priekšplānā. Izpētot rakstnieces biogrāfijas materiālus var secināt, ka ambivalenta konflikta pamatā ir Kantas mēģinājums atainot personīgo pārdzīvojumu būtību. Kā tika minēts, autore bija pārliecināta emancipācijas kustības atbalstītāja, kas vienlaicīgi spēj pamatot pirmā konflikta varianta izmantošanas iemeslu. Pie tam svarīgi atzīmēt, ka Kantas sabiedrisko pozīciju (autore – sociāldemokrātu piekritēja un feministe visa mūža garumā) būtu jāuztver kā ārējo rakstnieces personību raksturojošu faktoru. Otrā interpretācija, savukārt, ir saistāma ar intīmas sfēras atklāsmi vai tās iejaukšanu sadzīves sfērā. Nesaskaņotība starp individuālo psiholoģiju un realitātes rāmjiem veido konflikta pamatus. Šī veida konfliktā ir saskatāmas saiknes ar rakstnieces personīgo dzīvi. Kantas vēstuļu apkopojumā atrodam sekojošu atziņu par attiecībām ar vīru neilgi pēc laulībām:

„Man tagad bija jāaizmirst visas iepriekšējas gara tieksmes un jāšuj, jāgatavo ēst un rūpēties par māju un vīru. Tas viss neatbilsta manai dabai. […] Viena patiesība man tagad bija skaidra: man bija jākļūst par vīra īpašumu. Pieņēmu šo tik radikāli, ka laulību pirmajos gados nekad neizteicu savu viedokli, vīra teiktais bija likumam līdzīgs” (Kannila, 1973, 48-49)

Citāts spēj pamatot aprakstītā konflikta un rakstnieces biogrāfijas mijiedarbības esamību. Līdzīgi radītajai varonei, kuras garīgas tieksmes[126] ir pakļautas laikmeta prasībām un nespēj brīvi attīstīties, Kantas dzīves biogrāfijas pirmā puse (līdz vīra nāvei 1879.gadā) arī ir psiholoģiski ierobežota. Rakstnieces biogrāfiju var sadalīt divos vienlīdzīgi svarīgos posmos: līdz Johana Ferdinanda Kanta nāves un pēc tās. Ja pirmais dzīves posms mēdz būt raksturots kā „apzināta sociālo ierobežojumu pieņemšana” (Frenckell-Theslef, 1994, 47), tad otro posmu dēvē par „mākslinieciskuma un sabiedriskās aktivitātes apogeju” (Frenckell-Thesleff, 1994, 125). Atšķirībā no augstāk aprakstītas Jevdokijas Rostopčinas sociālas pieredzes,[127] Kantas daiļradē ieskanas „neglītas realitātes elementu estetizācija” (Grönstand, 2005, 48). Citiem vārdiem, rakstniece Somijas kultūras telpā mēdz būt uzskatīta par pirmo reālisma virziena atbalstītāju[128]. Īpaši uzskatāma virziena ietekme ir tieši izvēlētajā garajā stāstā kā arī citu XIX gs 90. gadu daiļdarbos. Līdzīgi Krievijas Impērijas pieredzei, sieviešu literatūra Somijā atradās tradicionālas literāras tradīcijas ietekmē. Jāatzīst, ka autonomajā valstī ar samērā īsu literatūras vēsturi, sieviešu tradīcijas dibināšanas pamatā atradās citi aspekti. Tā, piemēram, ja Krievijas pieredzē sieviešu literatūru mēdz uztvert drīzāk kā „idejiskās brīvības atbalstītāju un atveidotāju” (Kolodny, 1985, 147), Somijas pieredzē sieviešu literatūra kļūst par nacionālas identitātes apliecinātāju. Minnas Kantas pozīciju attiecībā pret šo aspektu mūsdienu avotos raksturo sekojoši:

„viņas daiļrade ir nacionālo vērtību un sievietes realitātes uztveres apvienojums. Radot spilgtus, idejiski stiprus raksturus, rakstniece neaizmirsta par sievietes emocionālas dabas atainojumu” (Heikkilä, 1987, 12).

Kā tika minēts augstāk, par vienu no svarīgākajām sieviešu literāras tradīcijas attīstības vietām kļuvis literārais salons. Šīs iestādes funkcionēšana būtiski atšķiras Krievijas Impērijas un Somijas pieredzē. Somijā literatūras salons ir nacionālo ideju atbalstītājs un propagandētājs. Minnas Kantas mākslinieciskajā pieredzē salona nozīmi mūsdienu pētnieki raksturo kā „rakstīšanas autentiskuma pamatu” (Kuusi, Kansala, 1965, 341). Mākslinieciskā „maskējuma” salona loma Somijas kultūras telpā nav noteicoši svarīga. Parādības pamatā pētnieki uzskata „valsts attīstības relatīvu neatkarību” (Wuorinen, 1966, 115). Tomēr, salīdzinot salonu sabiedrisko nozīmi, šķiet neapšaubāmas līdzības starp Somijas un Krievijas pieredzi. Tā, piemēram, līdzīgi Krievijas salonam „kā idejiskā apvienotāja”[129] pozīcijai, arī Somijas pieredzē tas ir sava veida „sabiedriskā viedokļa veidotājs” (Grönstand, 2005, 131). Aprakstīta iestādes uztvere ir saistāma ar dažāda rakstura sabiedrisko un māksliniecisko ideju parādīšanos tieši salona robežās. Svarīgi atzīmēt, ka līdzīgi Rostopčinai, Minna Kanta mūža beigās arī kļūst par literāra salona rīkotāju[130]. Iestāde ieguva plašu sabiedrisko popularitāti tieši rakstnieces „kā nacionālo ideju sludinātājas” (Frenckell-Thesleff, 1994, 37) dēļ. Pati rakstniece atzīst, ka „iestādes rīkošana bija līdzīga izklaidei. Patieso mākslas nākotnes redzējumu izpaudu publiskajās uzstāšanās” (Kannila, 1973, 268). Minnas Kantas izpratnē, pamatojoties uz pētītiem rakstnieces publisko uzstāšanu tekstiem[131], mākslas pamatmērķis ir atrodams pašā rakstnieka realitātes uztverē. Pēc rakstnieces domām, „tieši realitātes jūtīga saprašana spēj veidot īstu mākslas atspoguļojumu” (Kannila, 1973, 245). Rakstnieces sociāla pozīcija ir stingra un nemainīga: līdz mūža beigām Kanta ir pārliecināta sieviešu tiesību aizstāvētāja un reālisma virziena atbalstītāja. Ja vērtēt rakstnieces attieksmi pret savu daiļradi, šķiet neapšaubāma Kantas tieksme pierādīt mākslas kā dzīves veida turpinājumu. Mākslai jākļūst par jaunās pasaules veidotāju, kuras pamatā būtu jauno sabiedrisko ideju atzīšana par vienīgo patiesību. Personīgajās vēstuļu sarakstēs ar laikabiedriem atrodama sekojoša atziņa, kura spēj pamatot augstākminēto: „Es nevēlos vairs atrasties starp vecajām un jaunajām vērtībām. Esmu pilnīgi jaunās pasaules un jauno laiku cilvēks” (Kannila, 1973, 110). Rakstnieces „jauno laiku” kategorijas izpratnē, literatūrai bija jākļūst par centrālo idejiskās cīņas instrumentu[132]. Šim mākslas veidam bija jāmēģina ietekmēt tādas sfēras kā reliģija un morāle. Arī pētītā garā stāsta ietvaros reliģijas patiesības tiek daļēji apšaubītas. Vienā no Hannas monologiem tiek izteikts atklāts negatīvs vērtējums par laikmetīgo sabiedrību (precīzāk – par augstāko aprindu sabiedrību): "”Jūsu prātos ir iestingusi mūžīgā balle. Tā jums ir aizstājusi realitāti” (Canth, 1997,156). Jaunās idejas par sievietes atbrīvošanu no patriarhālas varas un ideālas iedomu pasaules rakstnieces izpratnē ir jāsavieno ar „nerimstošo cīnītājas garu” (Kannila, 1973, 124). Kantas māksliniecisko individualitāti Somijas kultūras vēsturē nebūtu jāsaista ar slēptās, anonīmas sieviešu literāras tradīcijas izpratni. Rakstnieces ieguldījums ir raksturojams pretēji: kā atklātas, pat agresīvas sieviešu mākslinieciskās identitātes iesaiste tradicionālajā literatūras kanonā. Secinājuma pamatā ir rakstnieces atziņa par personīgā rakstura īpašībām: „Mākslinieciskais miers man būtu līdzīgs fiziskai nāvei” (Frenckell- Thesleff, 1994, 152). Noslēdzot apakšnodaļu vēlreiz būtu jāuzsver Minnas Kantas asā, provokatīva sociāla pozīcija un tās reprezentācija radītajos tēlos[133]

1.5 Aspazija (1865-1943). Daiļrades attīstības līnijas XIX gs 90. gados

Aspazijas personības biogrāfijas līnijas Latvijas robežās ir labi izpētītas un publicētas vairākos literatūras avotos[134], tādēļ dotās apakšnodaļas nolūks ir raksturot autores daiļrades pamatnostādnes XIX gs 90. gados. Īpaša uzmanība tiks pievērsta lugu mākslinieciskai un sociālai nozīmei laikmeta un kopējas latviešu literatūras vēstures attīstībā. Aspazijas daiļrade mēdz būt uztverta kā dažādo literatūras žanru saplūdums: no liriski-dramatiskās dzejas līdz sociāli ievirzītām un laikmetīgām lugām. Sākotnēja romantiskās dzejas radīšanas pieredze ir cieši saistīta ar sieviešu tradīcijas kā individuālisma iejaukšanos mākslinieciskajā standarttradīcijā arī Latvijas kultūras telpā. Aspazijas daiļrades attīstība šajā aspektā nav izņēmums. Līdzīgi pasaules mākslas romantiskajām tendencēm, sieviešu literāra tradīcija Latvijā „meklēja ideālas brīvības un brīvās domāšanas atbalstu mākslā” (Viese, 1975, 28). Taču laikmeta progresīvāko ideju ietekme (kuru starpā – sociāldemokrātiskās, nihilistiskās vai marksistiskās idejas) izveidoja atbilstošu literāro virzienu – reālismu[135]. Starp Latvijas un Somijas virziena izpausmēm ir dažas līdzības sieviešu tradīcijas ietvaros. Piemēram, līdzīgi Somijas pieredzei[136], jauns virziens iezīmēja jaunus paņēmienus konflikta veidošanā un varoņu raksturu atklāsmē. Kā Somijas literatūras attīstībā, tā Latvijas robežās notiek strauja „literāro raksturu piesaiste realitātei” (Valeinis, 1982, 12). Aspazijas mākslinieciskajā pieredzē par tāda veida darbu mēdz uzskatīt pētījumā izvēlēto lugu – „Zaudētas tiesības” (1894). Reālistiskās lugas piemērs tiecās uz minēta citāta idejas apliecinājumu. Pirmkārt, „Zaudēto tiesību” konflikta pamatā – indivīda mēģinājums pārvarēt pasaules netaisnības, pierādīt sievietes socializācijas svarīgumu Aspazijai laikmetīgajā sabiedrībā. Otrkārt, atšķirībā no romantiskās pieredzes, kurā autore pārsvarā izmantojusi tradicionālus nacionāla romantisma elementus (piemēram, tēlu aizgūšana no vēstures („Vaidelote” (1894)), tautas mitoloģijas („Velna nauda” (1933), „Zalkša līgava” (1928) u.c.) vai Bībeles („Boass un Rute” (1925)), reālistiskā luga aktualizē Aspazijas sociālu nostāju un tautas nākotnes redzējumu. Tieši 90. gadu periodā, kad rakstniece mēdz būt raksturota kā tautas nacionālo vērtību atspoguļotāja literatūrā[137], Aspazija definē Latvijas kultūras nozīmi plašākajā Eiropas kontekstā: „Mēs esam traģiska paaudze, iežņaugta starp divām kultūrām, no kurām […] viena nav vēl sabrukusi un otra vēl nav uzcelta” (Viese, 1975, 6). Pētītas lugas kontekstā neatkarīgas kultūras meklējumi tiek pretstatīti realitātes stingrajām prasībām. Galvenā varone (Laima) nav reprezentēta ar mākslinieciskā maskējuma paņēmienu[138], bet gan iemieso nākotnes ideālo sievieti ar skaidri definēto sabiedrisko un kultūras pozīciju. Treškārt, radīto raksturu „piesaiste realitātei” notiek tieši: ar daiļdarba veida (drāma) izvēli. Reālistiskums tiek panākts ar darbības telpas priekšmetiskošanu. Atšķirībā no parējām izvēlētajām rakstniecēm Aspazijas reālistiskās dramaturģijas pieredze šķiet par vistuvāko un precīzāko reālisma pamatnostādņu atveidotāju. „Zaudētas tiesības” nenoliedzami ir jāvērtē paralēli rakstnieces individuālajai sabiedriskai pozīcijai. Aspazijas personība Latvijas mākslas attīstībā ir saistāma ar atklātu cīņu (atšķirībā no slēptas un vairāk teorētiskās cīņas Krievijas pieredzē) par jaunu sievietes uztveri laikmetīgajā sabiedrībā. Lugas radīšana arī mēdz būt vērtēta kā apzināts mēģinājums kļūt par neatkarīgu rakstnieci un izvairīties no „Raiņa iedvesmotājas un atbalstītājas” (Viese, 1975, 67) lomas. Pirmais izvirzītais pieņēmums par lugas problemātikas un Aspazijas individuālas nostājas tiešajām saiknēm mēdz būt pierādīts ar rakstnieces lugas centrāla tēla (Laimas) rīcību vērtējumu. Autore atzīst:

„Izrādījās, ka daudzas sievietes […] bija jau pašas pie sevis izjutušas savus nospiestos apstākļus, sabiedrības šauros, novecojošus aizspriedumus par sievietes uzdevumu un dzīves mērķi, bija uzdūrušās vairāk vai mazāk uz tiem pašiem kavēkļiem savā cīņā pēc sabiedrības virsotnes kā Laima un […] izbaudījušās viņas rūgto pazemošanu un likteni. Te nu uzreiz bija izsacīts atsvabinošs vārds, sieviete pate pacēla cīņas karogu par savām tiesībām, sieviete šo sengaidīto vēsti saņēma ar gavilēm” (Amoliņa, 1990, 58)

Citāta manifestējošs raksturs nav noliedzams. Lugas sabiedriskā nozīme šķietami spētu aizstāt mākslinieciskuma pakāpi, tomēr darba psiholoģiskums un raksturu attiecību detalizācija[139] noliedz sākotnējo XIX gs kritikas pieņēmumus[140]. „Zaudēto tiesību” sabiedriskā popularitāte un sociālas uztveres asums bija nosacīts arī ar literāra žanra (dramatiskā luga) izvēli. Ideju sludināšanas ziņā lugai XIX gs robežās bija nenoliedzami ietekmīgāka pozīcija nekā romānam vai garajām stāstam, jo luga pārsvarā ir orientēta uz plašāku cilvēku loku. Laikmetīgajā presē (pārsvarā konservatīvi noskaņotajā) šī žanra īpašība tika nereti uzsvērta. Kāds anonīms kritiķis raksta:

„Galvenie varoņi ir autores ideju rupori, kas spēj uzturēt skatītāju interesi tikai tik ilgi, kamēr viņu paustas domas ļoti svarīgas pašam skatītājam. Pēc gadu desmita, kad sasāpējušās problēmas zaudē savu asumu, kā mākslas tēli tie nespēj ieinteresēt un aizraut” (Viese, 1975, 68-69)

Izteikto negatīvo lugas vērtējumu mūsdienās būtu jāuztver kā laikmeta idejisko ražojumu. Standarttradīcijas nespēja pieņemt citādu izpratni par literatūras mērķiem tiek piedāvāta kā rakstnieces mākslinieciskā nevarība. Līdzīga situācija bija novērota arī Krievijas un Somijas kultūras telpā, kas vēlreiz apliecina sieviešu literāras tradīcijas sākotnējo apspiesto pozīciju kopējā Eiropas mākslas pieredzē. Otrs pieņēmums par Aspazijas centienu pierādīt māksliniecisku neatkarību un tieksmi izvairīties no Raiņa nepārtrauktas ietekmes ir pamatojams ar dažādiem rakstnieces atzinumiem, kuri raksturo mākslinieku savstarpējas attiecības. Izpētot plašu teorētiska materiāla klāstu, jāsecina, ka Aspazija ļoti jūtīgi reaģēja uz pilnīgas mākslinieciskās neatkarības neiespējamību. Pretrunīgas attiecības ar Raini izceļ Aspazijas personību pārējo izvēlēto rakstnieču fonā. Ja Rostopčinas mākslinieciskā brīvība bija ierobežota vienīgi ar ārējiem faktoriem (kritika, augstāko sociālo kāršu sabiedrība), Minnas Kantas mākslinieciskā individualitāte pēc būtības attīstījās jau pēc Johanna Ferdinanda Kanta nāves, Aspazijas mākslas interpretācija ilglaicīgi attīstījās kā Raiņa ideju turpinājums. Rakstniece atzīst:

„bieži man likās, ka tu mani nomāc un laupi manu individualitāti. […] Es pate sevi atmetu, mēģināju Tev piemēroties un tomēr vienmēr dzirdēju: to Tu […] vēl neesi diezgan darījuse. Tad nāca priekš manis tas lūzums, kur Tu teici: vīrietim ir darbs pirmais un tad tikai sieviete. Tev tas iznāca naivi, […] bet man tas atvēra acis – es Tevi biju pat vairāk mīlējuse par savu darbu, par māti un tēvu […], un tad es maz pa mazam sāku nojaust, ka ir pašam sevi arī jāmīl, ka es pate sev esmu pāri darījuse. Iz tā iztecēja, ka es sāku uzmeklēt uzskatus, kuri bieži iznāca Taviem pretī” (Amoliņa, 1990, 70, 104).

Aspazijas daiļrades pieredze (īpaši reālistisko darbu robežās) tādējādi mēdz būt uztverta kā individuālas cīņas un jaunās mākslinieciskās tradīcijas idejiskais aizsākums vienlaicīgi. Mūsdienu monogrāfijās par rakstnieces personības un daiļrades attīstību Aspazijas daiļrade netiek vērtēta atsevišķi no Raiņa daiļrades attīstības[141]. Īpašības pamatā nenoliedzami atrodas standarttradīcijas dogmatiska ietekme un sieviešu literāras tradīcijas pārstāvju retums (unikalitāte Latvijas kultūras telpā.). Izvēlētas lugas konflikts veidojas kā romantiskās un reālistiskās pasaules sadursme. Atziņas pamatā – pētnieku atziņas par Laimas romantiskās dabas un skarbās realitātes savienojumu lugā[142]. Varones „neizmērojamās alkas pēc skaidrības, harmonijas, laimes” (Viese, 1975, 60) tiek ierobežotas ar „laika šaurību un zemiskumu” (Viese, 1975, 60). Šis aspekts satuvina Rostopčinas garā stāsta problemātiku ar Aspazijas izvirzīto. Kā tika minēts augstāk, Rostopčina veido centrālo konfliktu kā varoņu romantiskās dabas (pie tam slēptas romantiskās dabas) un laikmeta reāliju (reprezentēto caur sociālo kāršu svarīgumu) sadursmi. Vēl viens vienojošs aspekts – dažādo literatūras veidu izmantojums daiļradē un līdzīgas idejiskās tematikas piesaiste. Piemēram, Rostopčinas un Aspazijas romantiskā tradīcija ir ierobežota liriskās dzejas rāmjos. Sociālo nevienlīdzību risinājumam rakstnieces ir izmantojušas prozas vai drāmas veidus. Kantas personība šajā aspektā atveido literatūras veida konservatīvismu: proti, rakstniecei pieder tikai prozaiskie vai dramatiskie darbi. Literatūras virziena ziņā reālisms Kantai kļūst par vienīgo idejisko atbalstītāju. Īsi raksturojot Aspazijas lugu māksliniecisku pieredzi ir jāsecina, ka rakstnieces patiess potenciāls tā arī nebija novērtēts. Parādības pamatā – vēsturiskie apstākļi, rakstnieces ilglaicīga trimda, sieviešu literāras tradīcijas vājums vai pilnīga neeksistēšana. Savu lomu nacionālas kultūras veidošanā rakstniece definē sekojoši: „Ļaudis gaida no rakstniekiem ceļa rādītājus, vēsture mūs apsūdzēs, ka esam tikai Dailes kultu piekopuši” (Amoliņa, 1990, 188).

II Nodaļa KANONISKĀS TRADĪCIJAS UN
„MĀKSLINIECISKĀ MĒMUMA” SADURSME

2.1 Mākslinieciskā savdabība kā sieviešu literāras tradīcijas pamats. Literāro tradīciju mijiedarbība XIX gs mākslas virzienu ietvaros.

Nodaļā tiks aplūkotas sieviešu literāras tradīcijas mākslinieciskās pieredzes īpašības, to aktualizācija tēlu un problemātikas veidošanā, motīvu izvēlē un sievietes jaunās lomas pozicionēšana statiskā literāra kanona likumu ietekmē. Izmantojot Minnas Kantas, Aspazijas un Jevdokijas Rostopčinas māksliniecisko mantojumu, tiks mēģināts precizēt laikmeta mākslinieciskās paradigmas un sieviešu daiļrades saiknes un mijiedarbību; tiks uzsvērtas atšķirības veidojošas paralēles starp dažādām pieejām mākslas darba veidošanā.

Jebkura dominējošā literatūras tradīcija, eksistējot sociāli-morālo laikmeta prasību robežās, iezīmēja noteiktu „mākslinieciskās kvalitātes vērtību sistēmu” (Kolodny, 1985, 153); vienlaicīgi pastarpināti ierobežojot sievietes mākslinieciskā potenciāla attīstību. Pārsvarā šis „sociālās izslēgšanas” process notika imaginārajā veidā: ar stingrās cenzūras un kritikas piesaisti sieviešu daiļrade tika pozicionēta kā viszemākā māksla vai, citiem vārdiem, attiecībā pret šo mākslas mērķu un būtības interpretāciju tika izmantota realitātes „dubultstandartu”[143] sistēma, kas ietekmēja literatūras sociālo un politisko ievirzi, paralēli veidojot māksliniecisko „stabilitāti” motīvu izvēlē un tēlu veidošanā. Mākslas vienpusīga uztvere nesekmēja mākslinieciskās oriģinalitātes attīstībai, gluži otrādi – pamatojoties uz vairāku XIX gs literatūras pētnieku atziņām[144] - standarta literatūras tradīcija (īpaši gadsimta beigās) bija līdzīga mākslinieciskai dekadencei.. Būtiski atzīmēt arhetipu (jeb standarta konfliktus veidojošu saišu) lomu daiļdarba veidošanā: pateicoties konfliktu nemainīgumam un caurspīdīgumam (tātad, vēstījuma varietāšu stabilitātei) XIX gs maskulīnas pieredzes daiļdarbu mēdz uztvert kā „estētiskā ideālisma fināla mēģinājumu” (Fullbrook, 1987, 19). Māksliniecisko arhetipu hierarhija reprezentēja mākslas visaptverošus mērķus, vienlaicīgi noliedzot interpretatīvo brīvību. Tādas ambivalences parādīšanās var saskatīt maskulīnās tradīcijas tēlu iekšējo regresu (kam pamatā atradās sekošana konkrētam literatūras virzienam), kas mūsdienu interpretācijā iegūst utopijai līdzīgu nozīmi. Radot mūžīgus estētiskus ideālus maskulīnā literatūras tradīcija attīstījās pēc noslēgtā apļa principa[145] - tātad, motīvu un tēmu izvēle atradās stingro literāra kanona likumu ietekmē. Princips attiecās arī uz daiļdarba vēstījuma īpašībām: standarttradīcijas konflikta risinājums visbiežāk attīstās pēc iepriekš nosacītās fināla struktūras[146]. Īpaši aktuāls augstākminētais princips šķiet romantisma virziena ietvaros[147]. Kā zināms, viena no pamatprasībām ir bijusi „ideālās” pagātnes restaurācija laikmeta vēsturiskās realitātes ietvaros. Var teikt, ka romantiķi smeļ iedvesmu no agrākajos gadsimtos izskanētām patiesībām. Tādējādi tika pierādīta „patiesās” mākslas likumu stabilitāte, vienlaicīgi apliecināta nemainīgo morālo vērtību sistēmas pastāvēšana. Morālo vērtību nemainīgums, savukārt, mēdz būt uztverts kā idejiskās polifonijas iespējamības aizkavētājs un „virzienu savstarpējas ciešas un nedalāmas saiknes” (Rosenheim, 1969, 28) apliecinātājs.

Literatūras nozīme attiecībā pret maskulīno tradīciju attīstījās arī kā nenoliedzamas mākslinieciskās dominances izpausme, kā standartpatiesību radošs mehānisms, kā patriarhālās varas nozīmīguma augstākais punkts[148]. Sieviešu tradīcija pētīto valstu robežās, savukārt, mēdz būt definēta kā „antiutopijas mēģinājums kanona vēsturiskajos rāmjos” (Korsmeyer, 2004, 57). Mākslinieciskie mērķi, savukārt, arī maina savu idejisko ievirzi un reprezentē jaunu pieeju literatūras darba apjēgšanā un autora pozicionēšanā: proti, sieviešu literatūras tradīcijas svarīgu pastāvēšanas (un, iespējams, pat radīšanas) iemeslu var definēt kā „l’arte pour l’arte” (jeb „māksla mākslas dēļ[149]). Tieši ņemot vērā šo aspektu ir veidoti pamatkonflikti pētītajos darbos un centrālo varoņu attiecību mākslinieciskā un konkrētam virzienam atbilstoša hierarhija.

[...]


[1] Женетт, Жерар Фигуры (т. 1, 2). – Москва: Изд-во им. Сабашниковых, 1998. – 944 стр; Рикёр, Поль Время и рассказ (т.1). – Москва, Санкт-Петербург: Университетская книга, 2000. – 313 стр; Рикёр, Поль Конфликт интерпретаций. Очерки о герменевтике. – Москва: КАНОН-пресс-Ц, 2002. – 624 стр; Бахтин, М.М Автор и герой в эстетической деятельности// Бахтин М.М. Эстетика словесного творчества. – Москва: Искусство, 1986. – 9-192 стр; Бахтин, Михаил Автор и герой (к философским основам гуманитарных наук). – Санкт-Петербург: Азбука, 2000.- 336 стр.; u.c.

[2] Pētījumā ir izmantoti tādi teorētiskie darbi, kā, piem., Ortner, Sherry B Making Gender. The Politics and Erotics of Culture. – Boston: BEACON PRESS, 1996. – 262 p.; Blesse-Biber, Sharlene; Gilmaritn, Christina; Lydenberg, Robin Feminist Approaches to Theory and Methodology: An Interdisicplinary Reader. – Oxford: Oxford University Press, 1999. – 388 pgs; Greene, Gayle; Kahn, Coppelia Making a Difference. Feminist Literary Criticism.- London: ROUTLEDGE, 1990. – 274 pgs.; Showalter, Elaine (ed.) The New Feminist Criticism. (Essays on Women, Literature and Theory). – New York: PANTHEON BOOKS, 1985. – 403 p.; u.c.

[3] Piem., Hosking, Geoffrey Russia and the Russians. – Cambridge, Massachusetts: THE BELKNAP PRESS OF HARVARD UNIVERSITY PRESS, 2003. – 718 pgs; Бриггс, Эйза; Клэвик, Патриция Европа нового и новейшего времени (с1789 и до наших дней). – Москва: Весь Мир, 2006. – 585 стр.; Švābe, Arnolds Latvijas vēsture 1800-1914. – Rīga: Daugava, 1958. – 752 lpp.; Mainsalu, Ains; Kjaupa, Zigmants; Straube, Gvido; Pajūrs, Ago (red.) Baltijas valstu vēsture. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. – 223 lpp.; u.c.

[4] Piem., Nīče, Fridrihs Tā runāja Zaratustra//Ivbulis, Viesturs Uz kurieni, literatūras teorija?. – Rīga: LU Svešvalodu fakultāte un Filoloģijas fakultāte, 1995. – 16-23 lpp.; Nīče, Fridrihs Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara (jeb grieķi un pesimisms). – Rīga: TAPALS, 2005. – 179 lpp.; Mākslas darbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā// Benjamins, Valters Iluminācijas. – Rīga: Laikmetīgas mākslas centrs, 2005. – 152.-188. lpp.; u.c.

[5] Piem., Winders, James A Gender, Theory and the Canon. – Madison, Wisconsin: The University of Wisconsin Press, 1991. – 195 pgs; Porter, Roy; Teich, Miklaš (eds) Romanticism in National Context. – Cambridge: CAMBRIDGE UNIVERSITY PRESS, 1988. – 353 pgs; Valeinis, Vītolds Literatūras teorija. – Rīga: Zvaigzne, 1982; Page, Ruth E. Literary and Feministic Approaches to Feminist Narratology. – Hampshire, New York: Palgrave Macmillan, 2006. – 209 pgs; Женетт, Жерар Фигуры (т. 1, 2). – Москва: Изд-во им. Сабашниковых, 1998. – 944 стр; Рикёр, Поль Конфликт интерпретаций. Очерки о герменевтике. – Москва: КАНОН-пресс-Ц, 2002. – 624 стр; u.c.

[6] Skat., piem., Porter, Roy; Teich, Miklaš (eds) Romanticism in National Context. – Cambridge: CAMBRIDGE UNIVERSITY PRESS, 1988. – 353 pgs; Winders, James A Gender, Theory and the Canon. – USA: The University of Wisconsin Press, 1991. – 195 pgs; Gilbert, Sandra; Gubar, Susan No Man’s Land (The place of Woman Writer in the Twentieth Century) Vol.1 THE WAR OF THE WORDS. – New Heaven and London: Yale University Press, 1988, u.c.

[7] Skat. piem., Hosking, Geoffrey Russia and the Russians. – Cambridge, Massachusetts: THE BELKNAP PRESS OF HARVARD UNIVERSITY PRESS, 2003. – 718 pgs

[8] Kā zināms, Somijas autonomijas gadi (1809-1918) un Latvijas kā Krievijas sastāvdaļas mākslinieciskās iespējas attīstījās citādas sabiedrības hierarhijas un augstākas politiskas varas ietekmes ietvaros , kam paralēli radās arī savādāka izpratne par sievietes pozīciju sabiedrībā un viņas mākslinieciskajām spējām

[9] Skat., piem., Rosenholm, Arja Gendering Awakening. Femininity and the Russian Woman Question of the 1860s. – Helsinki: KIKIMORA PUBLICATIONS, 1999. – 660 p.

[10] Skat., piem., E. Šovalteres piedāvāto hipotēzi par sieviešu literatūras attīstības posmiem Showalter, Elaine The female tradition// Robyn r. Warhol; Price Herndl, Diane (ed.) Feminisms (an anthology of literary theory and criticism). – USA: Rutgers, The State University, 1991. – p. 269 – 289

[11] Skat., piem., Eagleton, Terry Literary Theory. An Introduction. – Oxford: Basil Blackwell, 1988. – 244pgs, u.c

[12] Tā, piem., feministiskā kritika piedāvā plaši pazīstamu sieviešu literāras tradīcijas attīstības posmus, postulētus Šovalteres rakstā “Feministiskai poētikai pretī” (“Toward a Feminist Poetics”). Pamatojoties uz izvirzīto hipotēzi, sieviešu literatūras sākumposms ir salīdzināms ar “vīriešu tradīcijas dubultnieku” (Šovalteres terminoloģijā nosauktu par “Sievišķo fāzi” – “Feminine phase”), nākamās sieviešu tradīcijas pakāpes – “Feministiskā fāze” (“The Feminist Phase”) un “Sievietes fāze” (“The Female Phase”). Pēdējo divu kategoriju koncepti postulēja atteikšanos no sieviešu tēla stereotipizācijas un sieviešu īpašas pieredzes aktualizāciju daiļradē. Koncepta pamatā tomēr ir iespējamas nozīmes konotācijas, kuras tiks mēģināts aprakstīt detalizētas daiļdarbu analīzes gaitā. Plašāk par sieviešu tradīcijas tipizāciju skat., Showalter, Elaine Toward a Feminist Poetics// Showalter, Elaine (ed.) The New Feminist Criticism. (Essays on Women, Literature and Theory). – New York: PANTHEON BOOKS, 1985. – 125-144 pgs.

[13] Kā tika minēts< priekšplānā izvirzās politikas liberalizācija konservātisma vietā

[14] Kuru starpā par svarīgākiem būtu jāmin „divpasaulīgumu”, varoņa kā „askētiska pravieša” (Honour, 1979, 37) atklāsme un kopēja virziena tendence uz iztēles pasaules dominances apliecinājumu.

[15] XIX gs 30. gados Krievijas Impērijā aktualizējas divas dominējošas sabiedriskās kustības –„ slavjanofili” (славянофилы) un „zapadņiki” (западники). Centrāla idejiskā atšķirība – Krievijas Impērijas nākotnes redzējumā. Pirmie postulēja „īpašu Krievijas likteni ārpus Eiropas” (Заичкин, Почкаев, 1994, 503) par vienīgo iespējamo, savukārt, otrie „pareģoja”– «Krievijas un Eiropas vienotu nākotni” (Заичкин, Почкаев, 1994, 504).

[16] Par ārējiem faktoriem mūsdienu vēsturnieki uzskata dažādo valsts institūciju (piem., izglītības un reliģijas institūcijas) ietekmi uz indivīda socializācijas procesu. Plašāk skat., piem., Wuorinen, John A History of FINLAND parts IV-VIII. – New York and London: Columbia University press, 1966. – 110-226pgs (537)

[17] Somijas vēsturiskajā pieredzē nacionālas identitātes pamatus aizstavēja sabiedriskā kustība „Fennomaanit”. Pilnībā idejisko konceptu darba ietvaros ir grūti aprakstīt ierobežota apjoma dēļ, tādējādi pētījuma kontekstā ir piedāvātas kustības raksturīgākas iezīmes. Kustības ideju aprakstīšana ir svarīga Minnas Kantas idejiskās pārliecības dēļ. Rakstniece daļēji atbalstīja kustības idejas, paralēli piedāvājot individuālo sabiedrisko notikumu uztveri. Plasāk par kustības konceptu skat., piem., Wuorinen, John A History of FINLAND parts IV-VIII. – New York and London: Columbia University press, 1966. – 537pgs

[18] Autonomais statuss tika iegūts uzreiz pēc Krievijas-Zviedrijas kara 1808.-1809. gg. Kā Impērijas autonomijai, Somijā saglabāja konstitūciju, administratīva apaāta struktūru un reliģijas institūcijas. Plašāk skat., piem., Wuorinen, John A History of FINLAND parts IV-VIII. – New York and London: Columbia University press, 1966. – 537

[19] Ir svarīgi vēlreiz pieminēt ietekmīgo “Slavjanofilu” kustību

[20] Tā, piem., Somijā sievietes ieguva tiesības uz universitātes izglītību tikai 1894. gadā. Plašāk skat. Grönstand, Heidi Naiskirjallija, romaani ja kirjallisuuden merkitys 1840-luvulla. – Helsinki: SKS, 2005. – 323 s

[21] Johans Vilhelms Snellmanis – viens no Somijas nacionālajiem iedvesmotājiem, kura idejas ir dzīvas pat mūsdienu Somijā. Fennomāņu kustības idejiskais iedvesmotājs un filozofs.

[22] Skat., piem., Nevala, Maria-Liisa Julkinen kirjalijarooli (Minna Canth)// Nevala, Maria-Liisa (toim.) Sain roolin johon en mahdu. Suomalaisen naiskirjallisuuden linjoja. – Helsinki: Kustannusosakeyhtiö OTAVA, 1989. – 213-253 s.; Grönstand, Heidi Naiskirjallija, romaani ja kirjallisuuden merkitys 1840-luvulla. – Helsinki: SKS, 2005. – 323 s

[23] Šķiet zimīgi, ka publiskā ideju sludināšana gandrīz vienmēr tika uztverta kā atklātais izaicinājums. Uztveres pamatā, neapšaubāmi, atradās sievietes ierobežota sociālā pozīcija

[24] Skat. Mantere, Oskari Keskikoulun Suomen historia (22. muuttamaton painos). – Porvoo, Helsinki: WSOY, 1964, 213-337 s

[25] Mūsdienu vēsturnieki atzīst, ka ”sieviešu literāra tradīcija spēja saasināt sociālas nevienlīdzības jautājumu un dibināt nākotnes reformu idejisko bāzi” (Mantere, 1964, 186)

[26] Skat. Spekke, Arnolds Latvijas vēsture (Latvju tautas likteņcīņas Eiropas krustceļos). – Rīga: Jumava, 2003. – 1.-15. lpp.

[27] Nozīmīgākās – Jaunās Strāvas un Sociāldemokrātiskās partijas ietekme

[28] Sašķeltības pamatā atradās sabiedrisko strāvojumu ietekme. Pētītajā periodā tie ir rusifikācijas atbalstītāji un nacionālas vienotības piekritēji. Blakus minētiem strāvojumiem zīmīgu pozīciju (līdzīgi Somijas sabiedrībai) aizņēma emancipācijas kustība un pozitīvisma filofofijā balstītas sabiedriskās organizācijas. Plašāk skat. Mainsalu, Ains; Kjaupa, Zigmants; Straube, Gvido; Pajūrs, Ago (red.) Baltijas valstu vēsture. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. – 223 lpp.

[29] Skat. Spekke, Arnolds Latvijas vēsture (Latvju tautas likteņcīņas Eiropas krustceļos). – Rīga: Jumava, 2003. – 382 lpp.

[30] Pētījuma ietvaros atšķirīgu māksliniecisku pieredzi reprezentē sieviešu literārais mantojums

[31] Pārsvarā izmantotas plaša rakstura feminismu kā sabiedrisko kustību raksturojošie raksti, kā arī feministiskais skatījums uz mākslas attīstību un XIX gs lomu sieviešu literatūras dibināšanā.

[32] Vairāk par „kanona” koncepta būtību skat., piem., Daiches, David Critical approaches to literature. – London: LONGMAN GROUP LIMITED, 1977. – 404 pgs

[33] Pēc romantisma kanona, varonis eksistējis divās dimensijās vienlaicīgi: racionālā pasaule saplūda ar iracionālo, nereti tieši iztēles pasaule romantiķu mākslinieciskajā mantojumā kļūst par dominējošo un rīcības rosinošo spēku, plašāk skat., piem., Драч, Г.В.; Королёв, В.К.; Штанкель, О.М. (ред.) История мировой культуры. – Ростов-на-Дону: Феникс, 2004. – 534 стр.

[34] Būtisku lomu šis aspekts spēlēja sieviešu literāras tradīcijas māksliniecisko raksturu veidošanā, kā arī atradās sieviešu tradīcijas māksliniecisku paņēmienu īpašību pamatā – mūsdienu teorētiķi saista šo romantisma izpausmi ar „maskēšanas” elementu aktualizāciju sieviešu agrīnā literārajā mantojumā. Plašāk skat., piem., Winders, James A Gender, Theory and the Canon. – USA: The University of Wisconsin Press, 1991. – 195 pgs

[35] Skat., piem., Иконникова, С.Н. История культорологических теорий (издание 2-ое). – Санкт-Петербург: Питер, 2005. – 474 стр; De Man, Paul The Rhetoric of Romanticism. – New York: Columbia University Press, 1984. – 327 pgs. u.c.

[36] Aleksandra I valdīšanas laikā literatūras loma līdzinājās tiešai varas vēlmju izpausmei, šo sabiedrības attīstību liecinošu parādību ierobežoja cenzūras, sabiedriskās iekārtas īpašības (piem., sabiedriskie „pulciņi”, kuru uzdevumos ietilpa arī „sabiedrības viedokļu kontrolēšana” (Hosking, 2003, 367)) vai tieša varas „iejaukšana” mākslas idejiskās koncepcijas veidošanā (spilgtākais piemērs – Dekabristu sacelšanas apspiešana 1825.g. 14. decembrī. Plašāk skat., piem., Hosking, Geoffrey Russia and the Russians. – Cambridge, Massachusetts: THE BELKNAP PRESS OF HARVARD UNIVERSITY PRESS, 2003. – 718 pgs

[37] Kā zināms, XIX gs sociālajā paradigmā sievietes rīcības, intelektuāla darbība (vai, gadsimta robežās daudz aktuālāka intelektuālas attīstības iespēja) un pasaules uztvere tika pielīdzināta iracionalitātes un haosa jēdzieniem, pretstatā kuriem maskulīnais pasaules skats pētīta laikmeta robežās asociējas ar racionālismu un progresivitāti, plašāk par dzimšu sociālo un kultūras lomu nevienlīdzību un ambivalenci skat., piem., Roe, Sue (ed.) Women Reading Women’s Writing. – Brighton, Sussex: 1987. – 296 p. Greene, Gayle; Kahn, Coppelia Making a Difference. Feminist Literary Criticism.- London: ROUTLEDGE, 1990. – 274 pgs.; u.c

[38] Skat., piem., Korsmeyer, Carolyn Gender and Aesthetics. An introduction. (Understanding Feminist Philosophy). – New York and London: ROUTLEDGE, 2004. – 195 pgs.; Grönstand, Heidi Naiskirjallija, romaani ja kirjallisuuden merkitys 1840-luvulla. – Helsinki: SKS, 2005. – 323 s u.c.

[39] Skat., piem., Gilbert, Sandra; Gubar, Susan The Madwoman in the Attic (The Woman Writer and the Nineteenth century Literary imagination). – New Heaven and London: Yale University Press, 1984, 300 p; Gilbert, Sandra; Gubar, Susan No Man’s Land (The place of Woman Writer in the Twentieth Century) Vol.1 THE WAR OF THE WORDS. – New Heaven and London: Yale University Press, 1988, u.c.

[40] Tieši XIX gs literatūras robežās pirmo reizi tieši tika apvienotas dažādas zinātniskās pieredzes (īpaši spilgti izpaudās reālisma un naturālisma virzienu konceptos, kad eksaktās zinātnes apvienojās ar mākslas jēdzienu), kas mūsdienu skatījumā spēj vispārīgi raksturot literāro pieredzi kā interdisciplinaritātes paraugu vai pamatu tālākai attīstībai; plašāk skat., piem., Сопронов, П.А. Курс лекций по теории культуры. – Санкт-Петербург: Союз, 2003. – 560 стр.

[41] Citiem vārdiem, teisma dominance pasaules ainavas veidošanā romantisma koncepta ietvaros eksistēja kā nerakstīta patiesība. Idejas pamatus jāmeklē XIX gs filozofijas meklējumos, proti, utopisma un vēlākajā pozitīvisma kustībās. Plašāk skat., piem., Porter, Roy; Teich, Miklaš (eds) Romanticism in National Context. – Cambridge: CAMBRIDGE UNIVERSITY PRESS, 1988. – 353 pgs, u.c.

[42] Skat., piem., Halsted, John B (ed.) Romanticism. – New York, Evanston and London: HARPER TORCHBOOKS, 1969. – 366 pgs; Porter, Roy; Teich, Miklaš (eds) Romanticism in National Context. – Cambridge: CAMBRIDGE UNIVERSITY PRESS, 1988. – 353 pgs; De Man, Paul The Rhetoric of Romanticism. – New York: Columbia University Press, 1984. – 327 pgs, u.c.

[43] Tātad, romantisms no tīras iztēles pasaules idealizācijas pievēršas indivīda iekšējas antagonistiskās būtības meklējumiem

[44] Tieši XIX gs otro pusi mūsdienu vēstures zinātnieki nosauc par „sieviešu emancipācijas un jauno dzīves mērķu definīcijas” laikmetu. Plašāk skat., piem., Wuorinen, John A History of FINLAND parts IV-VIII. – New York and London: Columbia University press, 1966. – 110-226pgs (537); Hosking, Geoffrey Russia and the Russians. – Cambridge, Massachusetts: THE BELKNAP PRESS OF HARVARD UNIVERSITY PRESS, 2003. – 718 pgs; Balodis, Agnis Latvijas un latviešu tautas vēsture. – Rīga: Neatkarīga teātra „Kabata” grāmatu apgāds, 1991. – 429 lpp., u.c.

[45] Tomēr romantisms kļuva tikai par pirmo soli sieviešu literāras tradīcijas „iekļaušanā” literatūras vēsturē, jo blakus māksliniecisko virzienu kā „idejisko rosinātāju” un „ievirzītāju” svarīgumam, valsts institūciju un sadzīves dogmu ietekme palika nemainīgi stipra un ierobežojoša. Plašāk skat., piem., Grönstand, Heidi Naiskirjallija, romaani ja kirjallisuuden merkitys 1840-luvulla. – Helsinki: SKS, 2005. – 323 s, u.c.

[46] Skat., piem., De Man, Paul The Rhetoric of Romanticism. – New York: Columbia University Press, 1984. – 327 pgs

[47] Rostopčinas literāro pieredzi būtu jāvērtē tikai romantisma virziena ietvaros, savukārt, Aspazijas un Minnas Kantas daiļrade attīstījās virzienu krustpunktā (Kantas pieredzē) vai arī izteikta reālisma ietekmē (Aspazijas gadījums). Kaut arī Latvijas pieredzē blakus reālisma virzienam nozīmīgu lomu ieņēma nacionālā romantisma idejas, pētītās lugas kontekstā un vērtējot turpmāko Latvijas mākslas attīstību, šķiet objektīvāk Latvijas pieredzi attiecināt reālisma virziena ietekmei.

[48] Tā., piem., ja XIX gs sākumā sieviešu literārais mantojums vēl nevarēja apliecināt līdzvērtīgas mākslinieciskās pozīcijas un šī veida daiļrade atradās individuālas pieredzes aprakstīšanas stadijā, tad līdz ar romantisma atbrīvojošām idejām pētīto valstu robežās (būtiski atzīmēt, ka Somijas un Latvijas pieredze šajā aspektā pastāvēja līdzīgajā mākslas izpratnes pozīcijā ar Krievijas romantisma interpretāciju, saglabājot nacionālas identitātes klātbūtni virziena atspoguļojuma daiļradē) notika strauja sieviešu literatūras paradīšanas plašās sabiedrības vērtējuma laukā, kuru mūsdienās varētu salīdzināt ar māksliniecisku „atklājumu” labi pazīstamas literatūras ietvaros. Plašāk par sieviešu literāras tradīcijas parādīšanas sekām un apstākļiem skat., piem., Roe, Sue (ed.) Women Reading Women’s Writing. – Brighton, Sussex: 1987. – 296 p.; Greene, Gayle; Kahn, Coppelia Making a Difference. Feminist Literary Criticism.- London: ROUTLEDGE, 1990. – 274 pgs., u.c.

[49] Plašāk par romantismā izplatīto varoņu tipoloģiju skat., piem., De Man, Paul The Rhetoric of Romanticism. – New York: Columbia University Press, 1984. – 327 pgs

[50] Spilgts piemērs – XIX gs literatūras izteikta intertekstualitātes parādība. Mūs interesējošo valstu ietvaros – piem., A. Puškina vai Alekša Kivi darbi mēdz būt salīdzināti ar līdzīgajiem „dubultniekiem” Eiropas romantisma pieredzē. Plašāk par intertekstualitātes atklāsmi XIX gs literatūrā skat., piem., Rosenheim, Edward W. What Happens in Literature (A Student’s Guide to Poetry, Drama and Fiction). – Chicago: The University of Chicago Press, 1961. – 163 pgs

[51] Skat., piem., Korsmeyer, Carolyn Gender and Aesthetics. An introduction. (Understanding Feminist Philosophy). – New York and London: ROUTLEDGE, 2004. – 195 pgs.; Драч, Г.В.; Королёв, В.К.; Штанкель, О.М. (ред.) История мировой культуры. – Ростов-на-Дону: Феникс, 2004. – 534 стр., u.c.

[52] Skat., piem., Brodzki, Bella Feminist Revisionary Narratives: Literature, History, Counter-memory// De Valdes, Maria Elena; R. Higonnet, Margaret (eds) New visions of creation (Feminist Innovations in Literature Theory. The Force of Vision) (Vol. 5). – Tokyo: University of Tokyo Press, 1993. – 22-34 pgs; Korsmeyer, Carolyn Gender and Aesthetics. An introduction. (Understanding Feminist Philosophy). – New York and London: ROUTLEDGE, 2004. – 195 pgs., u.c.

[53] Sieviešu literatūras simboliskais lauks un to saikne ar problemātikas, tematikas un varoņu izskata un rīcību motivāciju ir aprakstīts esošā pētījuma otrajā un trešajā daļā. Nāves estetizācijas klātbūtne sieviešu tekstos ir skaidrota, ņemot vērā vēsturiskas, sabiedriskas un mākslas ietekmes nozīmi un iespējamās šo ārējo faktoru kontemplācijas konkrētajos piemēros.

[54] Skat., piem., Nochlin, Linda Realism. – London: Penguin Books, 1990. – 283 pgs

[55] Skat., piem., Walder, Dennis (ed.) The Realist Novel. – London: Routledge, Open University, 1995. – 282 pgs

[56] Laika posma definēšanā ir ņemtas vērā abas tradīcijas - tā, piem., Krievijas pieredzē jau vēlīnie A. Puškina darbi mēdz būt uzskatīti par reālismam piederošiem, savukārt, Somijas pieredzē – tie ir XIX gs 50. gadi un Alekša Kivi daiļrade, Latvijā – 70.gadu beigas un brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”

[57] Skat., piem., Gilbert, Sandra; Gubar, Susan The Madwoman in the Attic (The Woman Writer and the Nineteenth century Literary imagination). – New Heaven and London: Yale University Press, 1984, 300 pgs; Walder, Dennis (ed.) The Realist Novel. – London: Routledge, Open University, 1995. – 282 pgs; Winders, James A Gender, Theory and the Canon. – USA: The University of Wisconsin Press, 1991. – 195 pgs, u.c.

[58] Skat., piem., Porter, Roy; Teich, Miklaš (eds) Romanticism in National Context. – Cambridge: CAMBRIDGE UNIVERSITY PRESS, 1988. – 353 pgs; Eagleton, Terry Literary Theory. An Introduction. – Oxford: Basil Blackwell, 1988. – 244pgs; Wolfreys, Julian; Robbins, Ruth; Womack, Kenneth Key Concepts in Literary Theory (Second edition). – Edinburgh: Edinburgh University Press, 2002. – 190 pgs, u.c

[59] Par virzienu mijiedarbību un iespējamiem līdzīgiem elementiem skat., piem., Eagleton, Terry Literary Theory. An Introduction. – Oxford: Basil Blackwell, 1988. – 244pgs; Walder, Dennis (ed.) The Realist Novel. – London: Routledge, Open University, 1995. – 282 pgs; u.c.

[60] Skat., piem., Winders, James A Gender, Theory and the Canon. – USA: The University of Wisconsin Press, 1991. – 195 pgs; Walder, Dennis (ed.) The Realist Novel. – London: Routledge, Open University, 1995. – 282 pgs, u.c.

[61] Skat., piem., Реализм// Соколова Т.В. (ред.) История западноевропейской литературы XIX века (Франция, Италия, Испания, Бельгия). – Москва: Высшая школа, 2003. – 144-153 стр.; Realism// Cuddon, J.A.(ed.) A dictionary of Literary Terms and Literary Theory (Fourth edition).- Oxford: Blackwell Publishers, 1998. – p.728-733, u.c.

[62] Maskulīnas tradīcijas ierobežojumi balstījās uz dzimtes lomu aizspriedumiem un paredzēto sociālas hierarhijas sadalījumu., plašāk skat., piem., Winders, James A Gender, Theory and the Canon. – USA: The University of Wisconsin Press, 1991. – 195 pgs; Gilbert, Sandra; Gubar, Susan The Madwoman in the Attic (The Woman Writer and the Nineteenth century Literary imagination). – New Heaven and London: Yale University Press, 1984, 300 pgs, u.c.

[63] Jeb „mēģināt noteikt indivīda un sabiedrības attiecību robežas, likumus un attiecības kontrolējošus mehānismus” (Baym, 1985, 64)

[64] Spilgts piemērs – Minnas Kantas garais stāsts, kura problemātikas veidošanā, pēc rakstnieces pētnieku atziņām, ir „savienotas sievietes iekšējo motivāciju raksturojošie elementi [kuru būtība atspoguļota caur varones iekšējo attīstību] un sievietes kā sociāla margināla sabiedrības likumu interpretācijā” (Frenckell-Thesleff, 1994, 254))

[65] Atšķirībā no maskulīnas tradīcijas, kuras pamatā ir dažādu literāro žanru plurālisma ietekme, sieviešu tradīcija žanra ziņā ir homogēna – jo pamatā radās no vienīga epistulāra (vai arī īsas mutvārdu narratīvas tradīcijas, kuru reprezentēja pasaku stāstīšanas pieredze) žanra. Plašāk par žanra īpašībām un to saikni ar sieviešu literāras tradīcijas sākumposmu skat., piem., Eagleton, Terry Literary Theory. An Introduction. – Oxford: Basil Blackwell, 1988. – 244pgs, u.c.

[66] Mihails Bahtins izvirza ideju par literāra darba dialoģisko pamatu, kurā savienojās neierobežotas valodas iespējas (Bahtins piedāvā terminu „heteroglotā valoda”) un rakstnieka ideālas brīvības iespējas. Plašāk skat., piem., Walder, Dennis (ed.) The Realist Novel. – London: Routledge, Open University, 1995. – 282 pgs

[67] Pētīto rakstnieču māksliniecisks mantojums apliecina atziņu, veidojot darbu kompozīcijas ietvaros interkulturalitātes iespaidu, kuras atklāsme reprezentēta centrālo varoņu tēlos un intertekstualitātes (tātad, literāro ideju universālo saplūdumu) izmantojumā. Plašāk par sieviešu literatūras kā interkulturalitātes paraugu skat., piem., Brodzki, Bella Feminist Revisionary Narratives: Literature, History, Counter-memory// De Valdes, Maria Elena; R. Higonnet, Margaret (eds) New visions of creation (Feminist Innovations in Literature Theory. The Force of Vision) (Vol. 5). – Tokyo: University of Tokyo Press, 1993. – 22-34 pgs, u.c.

[68] Tā., piem., ja Krievijas Impērijas robežās nacionālas identitātes pamatelementu veidoja reliģijas nozīme indivīda likteņa attīstībā, Latvijas un Somijas pieredzē nacionālas identitātes pamats, pēc vēsturnieku atziņām, atrodams tautas idejiskās vienotības nepieciešamībā un individuālajā brīvībā. Plašāk skat., piem., Заичкин, И.А.; Почкаев, И.Н. Русская история (от Екатерины Великой до Александра II) ч. 3-4. – Москва: Мысль, 1994. – 408-751стр (766); Wuorinen, John A History of FINLAND parts IV-VIII. – New York and London: Columbia University press, 1966. – 110-226pgs (537); Spekke, Arnolds Latvijas vēsture (Latvju tautas likteņcīņas Eiropas krustceļos). – Rīga: Jumava, 2003. – 382 lpp., u.c.

[69] Kuru starpā būtu jāmin sievietes pirmo mēģinājumu līdzināties maskulīnas tradīcijas pieredzei, vienlaicīgi (tomēr vēl neapzināti) veidojot jauno tradīciju, kuras centrā – augstākminēta sievietes pasaules uztveres prizma un citādas sociālas pieredzes iesaiste romantisma idealizētā un antagonisma pilnā pasaulē. Plašāk skat., piem., Вожделеющий взгляд», женщина и искусство классики//Арсланов, В.Г. История западного искусствознания ХХ века. – Москва: Академический Проект, 2003. – 621-649 стр.

[70] Īpaši zīmīgi šis aspekts izpaudās lugas mākslinieciskajā žanrā, kurā priekšmetiska pasaule burtiski tika „iemiesota” raksturu īpašību atklāsmē (veidojot slēpto simbolisko lauku) un iesaistīta problemātikas attīstībā (veidojot papildus vēstījuma līniju). Detaļās par šī aspekta reālo izpausmi sieviešu daiļradē ir aprakstīts dotā pētījuma 3. nodaļā. Plašāk par priekšmetiskas pasaules svarīgumu un nozīmi lugas žanrā skat., piem., Fisher-Lichte, Erika The Semiotics of THEATER. – Bloomington and Indianapolis: INDIANA UNIVERSITY PRESS, 1992. – 336pgs

[71] Atziņas pamatā – sieviešu reālistiskās tradīcijas īpašību skaidrojums feministiskās kritikas skatījumā. Plašāk skat., piem., Korsmeyer, Carolyn Gender and Aesthetics. An introduction. (Understanding Feminist Philosophy). – New York and London: ROUTLEDGE, 2004. – 195 pgs. ; Nochlin, Linda Realism. – London: Penguin Books, 1990. – 283 pgs, u.c.

[72] Plašāk par sieviešu literatūras saikni ar vēsturiskajām reālijām skat., piem., Korsmeyer, Carolyn Gender and Aesthetics. An introduction. (Understanding Feminist Philosophy). – New York and London: ROUTLEDGE, 2004. – 195 pgs.; Winders, James A Gender, Theory and the Canon. – USA: The University of Wisconsin Press, 1991. – 195 pgs

[73] Skat., piem., Rosmarin, Adena The Power of Genre. – Minneapolis: University of Minnesota Press, 1985. – 200 pgs; Eagleton, Terry Literary Theory. An Introduction. – Oxford: Basil Blackwell, 1988. – 244pgs, u.c.

[74] Īpaši raksturīgs reālisma pamatžanram – romānam vai garajam stāstam, jo prozaiska veida literatūrai vislabāk, šķiet, bija pielāgota realitātes „kopēšanai”, jo apriori bija mazāk „kodēta”, atšķirībā no simbolu piesātinātas dzejas. Plašāk skat., piem., Daiches, David Critical approaches to literature. – London: LONGMAN GROUP LIMITED, 1977. – 404 pgs

[75] Par sieviešu literāras struktūras pamatelementu izvēli un lietojumu skat., piem., Rosmarin, Adena The Power of Genre. – Minneapolis: University of Minnesota Press, 1985. – 200 pgs; Rosenholm, Arja Gendering Awakening. Femininity and the Russian Woman Question of the 1860s. – Helsinki: KIKIMORA PUBLICATIONS, 1999. – 660 p.; u.c.

[76] Plašāk skat., piem., Eagleton, Terry Literary Theory. An Introduction. – Oxford: Basil Blackwell, 1988. – 244pgs; u.c

[77] Piedzimstot Napoleona kara un Aleksandra I stingrās iekšējas politikas laikā ,rakstniecei bija lemts pārdzīvot literatūras „sociālas brīvības” (Rosenholm, 1999, 26) laikmetu.

[78] Neapšaubāmi, nevar noliegt rakstnieces sākotnēja liriskās dzejas mantojuma nozīmi, tomēr tieši prozaiskie darbi arī mūsdienu literatūrzinātnieku aprindās tiek raksturotas kā „atklāts izaicinājums laikmetīgajai sabiedrībai” (Файнштейн, 1989, 35).

[79] Tieši Ņikolaja I valdīšanas laikā literatūra kļuva par politisko patiesību nesēju vai pat tiešo reprezentu. Šīs īpašības pamatā atradās kopēja valsts sociālas sfēras demokratizācija.

[80] Pētījuma ietvaros ir grūti aprakstīt visas biogrāfijas nianses, tādēļ tiek pievērsta īpaša uzmanība garā stāsta „Amati un nauda” (1838) parādīšanas periodam rakstnieces dzīvē. Līdzīga pieeja ir izmantota attiecībā pret citām rakstniecēm – Minnas Kantas biogrāfijas fragments sakrīt ar „Hannas” parādīšanas laiku (1886) un Aspazijas dzīves gājumam uzmanība pievērsta tieši „Zaudēto tiesību” (1894) parādīšanas posmam.

[81] Skat., piem., Hosking, Geoffrey Russia and the Russians. – Cambridge, Massachusetts: THE BELKNAP PRESS OF HARVARD UNIVERSITY PRESS, 2003. – 718 pgs

[82] Skat., piem., Ходасевич, Владислав Графиня Е.П. Ростопчина. Её жизнь и лирика. – pieejams: http://az.lib.ru/h/hodasewich_w_f/text_0021.shtml

[83] Francijā, savukārt, tieši idejiskās vienotības princips kļuvis par dominējošo aspektu salonu rašanas vēsturē. Plašāk skat., piem., Эйдельман, Тамара Литературные кружки салоны дореволюционной России. – pieejams: http://www.krugosvet.ru/enc/kultura_i_obrazovanie/literatura/LITERATURNIE_KRUZHKI_I_SALONI_DOREVOLYUTSIONNO_ROSSII.html; Файнштейн, М.Ш. Писательницы пушкинской поры (Историко-литературные очерки). – Ленинград: Наука, 1989. – 163 стр, u.c.

[84] Skat., piem., Эйдельман, Тамара Литературные кружки салоны дореволюционной России. – pieejams: http://www.krugosvet.ru/enc/kultura_i_obrazovanie/literatura/LITERATURNIE_KRUZHKI_I_SALONI_DOREVOLYUTSIONNO_ROSSII.html

[85] Skat., piem., Hosking, Geoffrey Russia and the Russians. – Cambridge, Massachusetts: THE BELKNAP PRESS OF HARVARD UNIVERSITY PRESS, 2003. – 718 pgs

[86] Skat., piem., Белинский В. Г. Стихотворения графини Ростопчиной (критический очерк) от 1841 г. I– pieejams no http://az.lib.ru/b/belinskij_w_g/text_0580.shtml

[87] Mūsdienu vēsturnieki uzskata tāda veida ietekmi par tiešo un atklāto, skat., piem., Заичкин, И.А.; Почкаев, И.Н. Русская история (от Екатерины Великой до Александра II) ч. 3-4. – Москва: Мысль, 1994. – 408-751стр (766)

[88] Svarīgi šeit būtu pieminēt, ka tieši pateicoties salona darbībai 1825. gada 14. (26.) decembrī Krievijā notika pirmais dzimtbūšanas atcelšanas revolucionārs mēģinājums, ko mūsdienu vēsturē ir pieņemts dēvēt par „aristokrātu revolūciju”. Pie tam šķiet zīmīga salona kā sabiedrības apvienojošā spēka nozīme: tāda veida pasākumos piedalījās visa augstāka Krievijas elite. Dzimtes atsķirības, savukārt, izpaudās radīto daiļdarbu tekstos kā raksturus sīko elementu aktualizācija. Tomēr, var apgalvot, ka salona ietekmei šajā kontekstā bija minimāla nozīme. Drīzāk šo parādību būtu jāuztver kā veidu apvienot nacionālo idejisko potenciālu.

[89] Skat., piem., Rosenholm, Arja Gendering Awakening. Femininity and the Russian Woman Question of the 1860s. – Helsinki: KIKIMORA PUBLICATIONS, 1999. – 660 p., u.c.

[90] Tā, piem., bija jāprot kāda no senajām valodām (nerunājot par franču valodas zināšanām, kura Krievijas XIX gs pirmajā pusē līdzinājas otrās dzimtās valodas statusam). Plašāk skat., piem., Эйдельман, Тамара Литературные кружки салоны дореволюционной России. – pieejams: http://www.krugosvet.ru/enc/kultura_i_obrazovanie/literatura/LITERATURNIE_KRUZHKI_I_SALONI_DOREVOLYUTSIONNO_ROSSII.html

[91] Mūsdienu pētnieki definē šo salona lomu kā „augstākas sabiedrības estētisko pārliecību avotu” (Заичкин; Почкаев, 1994, 479)

[92] Skat., piem., Белинский, В.Г. Речь о критике. – pieejams http://az.lib.ru/b/belinskij_w_g/text_1080.shtml

[93] Skat., piem., Rosenholm, Arja Gendering Awakening. Femininity and the Russian Woman Question of the 1860s. – Helsinki: KIKIMORA PUBLICATIONS, 1999. – 660 p.

[94] Pētītais Jevdokijas Rostopčinas garais stāsts var būt par spilgto piemēru: vēstījums ataino Svirskija kunga saraksti ar viņa māsu

[95] Detalizēta biogrāfija ir izvietota dotā darba 1. pielikumā.

[96] Skat., Файнштейн, М.Ш. Писательницы пушкинской поры (Историко-литературные очерки). – Ленинград: Наука, 1989. – 163 стр

[97] Skat., piem., No nepublicētiem avotiem (materiāli no Helsinku Universitātes arhīva): Рёнккё, Пяйви Рецепция творчества писателя Евдокии Ростопчиной в литературной критике (Набросок двух глав дипломной работы). – Университет Хельсинки, 2005. – 20 стр; Ходасевич, Владислав Графиня Е.П. Ростопчина. Её жизнь и лирика. – pieejams: http://az.lib.ru/h/hodasewich_w_f/text_0021.shtml; Белинский В. Г. Стихотворения графини Ростопчиной (критический очерк) от 1841 г. I– pieejams no http://az.lib.ru/b/belinskij_w_g/text_0580.shtml, u.c.

[98] Kā zināms, viņai piederēja grāfienes tituls

[99] Pētītajā sabiedrībā izpaudās caur „cenzūras neirobežojamu varu literatūras vērtēšanas procesā” (Жирков, 2001, 124)

[100] Kuru XIX gs augstāko aprindu sievietei veidoja „neskaitamās balles un svētki” (Grönstand, 2005, 49) un literāro salonu apmeklējums vai šo iestāžu organizēšanaю Rostopčinas personībā, savukārt, tika apvienoti abi aspekti: blakus augstajai sociālai izcelsmei rakstniece organizēja literāro pulciņu vīra Andreja Rostopčina mājā Maskavā tagadējas Lubjankas ielā

[101] Atziņas pamatā – pieejamo daiļdarbu tematikas salīdzinājums. Plašāk skat., piem., oстопчина Евдокия Петровна Стихотворения. Проза. Письма. – Москва: СОВЕТСКАЯ РОССИЯ, 1986. – 448 с; Рoстопчина Евдокия Петровна Талисман: Избранная лирика. Драма. Документы, письма, воспоминания. – Москва: Московский рабочий, 1987. – 319 с.; http://az.lib.ru/r/rostopchina_e_p/, u.c.

[102] Kaut arī pētījuma ietvaros īpaša uzmanība ir veltīta garā stāsta „Amati un nauda” detalizētai analīzei, jāatzīst, ka tika pārskatīti visi mūsdienās publicētie Rostopčinas darbi. Bez pētījuma priekšmeta, par būtiskiem darbiem būtu jānosauc romānu „Laimīgā sieviete” (1851) („Счастливая женщина») un garo stāstu „Palacco Forli” (1854) („Палаццо Форли»). Minētie darbi turpina garā stāsta „Amati un nauda” iesākto sociālas nevienlīdzības un jauno morālo vērtību meklējumu motīvu

[103] Laikmetīgie kritiķi saista rakstnieces liriku ar slaveniem krievu dzejniekiem - M. Ļermontovu (1814-1841) un A. Puškinu (1799-1837), nosaucot rakstnieci par „

[104] Pētījumā ir izmantots precīzs tulkojums vārdam „большой”, kura nozīme ir vienāda ar „augsto aprindu sabiedrības „ nozīmi

[105] Garā stāsta fabula piedāvā aizliegto attiecību atainojumu starp grāfu Vadimu Svirskiju un baronesi Veru Gohbergu. Pētīta materiāla īss atstāstījums atrodas dotā darba 2. pielikumā

[106] Atziņa ir pamatojama ar feministiskās kritikas literāro klāstu, kurā tiek apspriestas attiecības starp sievieti un literāro kanonu. Skat., piem., Gilbert, Sandra; Gubar, Susan The Madwoman in the Attic (The Woman Writer and the Nineteenth century Literary imagination). – New Heaven and London: Yale University Press, 1984, 300 pgs u.c.

[107] Tā, piem., blakus sieviešu idejiskās atbrīvošanas idejai daiļdarbā parādās cita pašnāvības izpratne. No dzīves fināla tā pārtopa par garīgo atbrīvotāju.

[108] Plašāk skat., piem., Rosenholm, Arja Gendering Awakening. Femininity and the Russian Woman Question of the 1860s. – Helsinki: KIKIMORA PUBLICATIONS, 1999. – 660 p.

[109] Atziņas pamatā – pieņēmums par “romantisma emocionālo un lirisko pamatu” (De Man, 1984, 248) un XIX gs tieksme pēc “hiperbolizētas emocionalitātes liriskās dzejas radīšanā” (De Man, 1984, 248).

[110] Šis paņēmiens literatūrzinātnieki uzskata par “māksliniecisku sekularizāciju”. Plašāk skat., piem., Eagleton, Terry Literary Theory. An Introduction. – Oxford: Basil Blackwell, 1988. – 244pgs

[111] Pētītā darba kontekstā minētais “simboliskais elements” atainojās caur varoņu ārējo izskatu, dažādiem sadzīves elementiem (piem., detalizēta balles aprakstīšana) vai varoņu saskarsmes manieri (kura garā stāsta ietvaros ir piedāvāta tikai kā brāļa un māsas sarakste). Plašāk iespējamas simboliskās nozīmes konotācijas ir aprakstītas dotā darba 3. nodaļā

[112] Svarīgi atzīmēt, ka daiļdarba konflikta centrā atradās sieviete. Šī ir viena no pamatīpašībām, kas raksturo sieviešu literāro tradīciju XIX gs robežās. Pētījuma ietvaros piedāvātas desmit definētas īpašības, kuras apvieno izvēlēto rakstnieču daiļradi.

[113] Tā, piemēram, pētītā garā stāsta ietvaros tiek aktualizēta centrāla varoņa psiholoģiskā attīstība – no „vieglā” un „vētraina” („ветреный») jaunā cilvēka grāfs Svirskijs garā stāsta finālā pārveršās par «dzīves filozofu” („философ жизни»). Plašāk skat. http://az.lib.ru/r/rostopchina_e_p/text_0040.shtml - „Amati un nauda” teksts

[114] Skat., piem., Rosenholm, Arja Gendering Awakening. Femininity and the Russian Woman Question of the 1860s. – Helsinki: KIKIMORA PUBLICATIONS, 1999. – 660 p.

[115] Ростопчина, Евдокия Петровна Чины и деньги. – pieejams http://az.lib.ru/r/rostopchina_e_p/text_0040.shtml

[116] Turpat

[117] Blakus izvēlētam garām stāstam (”Hanna” publicēta 1886.g.) minētajā periodā par zīmīgajiem rakstnieces darbiem mūsdienu literatūrzinātnieki atzīst lugas ”Prom no mājām” (”Kotoa pois”) (1895), ”Anna Līza” (”Anna Liisa”) (1895). Minētajās lugās novērojama līdzīga konfliktu un raksturu atklāsmes tendence. Varone atrodas pretstatā morāli un idejiski ierobežotai pasaulei, viņas raksturs – atklāts izaicinājums laikmetīgas pasaules sabiedrībai.

[118] Tā, piem., pētītā garā stāsta centrālo konfliktu mūsdienu literatūrzinātnieki formulē kā „sievietes socializācijas nozīmes pārvertējumu” (Frenckell-Thesleff, 1994, 80). „Hannas” kontekstā minētais „pārvērtējums” attiecās uz jaunām sievietes iespējām, garā stāsta kontekstā – Hannas mēģinājums iegūt vīriešiem līdzīgo izglītību.

[119] Par spilgtu piemēru varētu nosaukt Hannas tieksmi pie aizliegtās socializācijas kategorijas – izglītības. Vēl viens nozīmīgs rakstnieces biogrāfijas un varones rakstura „krustpunkts” ir Hannas „idejiskās nedalāmības” (Canth, 1997, 46) un Minnas Kantas stingrā sociāldemokrātiska pozīcija laikmetīgajā sabiedrībā

[120] Minnas Kantas dzimtā pilsēta ir Tampere. Rakstniece ir sīka tirgotāja meita.

[121] Skat., piem., Heikkilä, Ritva (toim.) Sanoi Minna Canth (Otteita Minna Canthin teoksista ja kirjeistä).- Porvoo, Helsinki: WSOY, 1987. – 282 s

[122] Bez minētām varones raksturojuma kategorijām darba ietvaros ir izvirzīts īpašs varones tips – „Emancipētā provinciāle”, kura aprakstam ir veltīta trešā nodaļa.

[123] Sabiedriskā morāle kā centrālais sievietes dažāda rakstura brīvību ierobežojošais spēks ir viens no pamatkonceptiem mūsdienu feministiskajā kritikā. Plašāk skat., piem., Palmer, Paulina Contemporary Women’s Fiction. Narrative practice and feminist theory. – Hertfordshire: Harvester Wheatsheaf, 1989. – 192 p.u.c.

[124] Citiem vārdiem, sabiedriskās rīcību un ideju atzīšanas

[125] Minna Kanta apprecējās 1865. gadā ar dabas zinātņu skolotāju Johanu Ferdinandu Kantu (Johann Ferdinand Canth), detalizētu rakstnieces biogrāfijas izklāstu skat. pētījuma pielikumā

[126] Piem., Hannas vēlme izvairīties no tēva dominējošās ietekmes vai varones pārliecība par “izglītības atbrīvojošo spēku” (Canth, 1997, 68)

[127] Mūsdienu Rostopčinas daiļrades pētnieki uzsver autores un augstās sociālas kārtas nedalāmību kā svarīgāko veidotās literatūras tematikas elementu. Skat.Lī, piem., Файнштейн, М.Ш. Писательницы пушкинской поры (Историко-литературные очерки). – Ленинград: Наука, 1989. – 163 стр

[128] Līdz Minnas Kantas tekstiem nacionālo rakstnieku literārais mantojums ir raksturojams kā „pagātnes simbolu un realitātes atdzivināšana” (Kuusi, Kansala, 1965, 367) – tātad, var teikt, ka Kantas priekšgājēju daiļrade reprezentēja tautiskā romantisma virzienu. Par spilgtāko pārstāvi būtu jāmin Johanu Ludvigu Runebergu (1804-1877) (Johann Ludwig Runeberg) un viņa nacionāli-romantisko poēmu „Leitnanta Stola stāsti” (1848) („Vänrikki Stoolin tarinat”)

[129] Эйдельман, Тамара Литературные кружки салоны дореволюционной России. – pieejams: http://www.krugosvet.ru/enc/kultura_i_obrazovanie/literatura/LITERATURNIE_KRUZHKI_I_SALONI_DOREVOLYUTSIONNO_ROSSII.html

[130] Salons tika rīkots Kuopio pilsētā, iestādes apmeklētāji – sabiedrībā pazīstamas personības. Tā, piemēram, par vienu no bieži apmeklējošajiem kļūst pirmais Kantas darbu redaktors un publicētājs Kārlis Bergboms (1843-1906) (Kaarlo Bergbom), pazīstams rakstnieks-reālists Juhans Aho (Juhani Aho) (īstajā vārdā – Johans Brofeldts (Johann Brofeldt) (1861- 1921), u.c.

[131] Skat. Tuovinen, Eila (toim.) Taisteleva Minna (Minna Canthin lehtikirjoituksia ja puheita 1874-1896). – Helsinki: Suomalainen kirjallisuuden seura, 1994. – 266 s. ; Nevala, Maria-Liisa Julkinen kirjalijarooli (Minna Canth)// Nevala, Maria-Liisa (toim.) Sain roolin johon en mahdu. Suomalaisen naiskirjallisuuden linjoja. – Helsinki: Kustannusosakeyhtiö OTAVA, 1989. – 213-253 s., u.c.

[132] Skat. Grönstand, Heidi Naiskirjallija, romaani ja kirjallisuuden merkitys 1840-luvulla. – Helsinki: SKS, 2005. – 323 s

[133] Plašāk par šis tematikas iesaisti un iespējamo interpretāciju daiļradē ir aprakstīts dotā darba trešajā nodaļā.

[134] Piem., Aspazija Mana dzīve un darbi. Autobiogrāfija un kopoti raksti I - VII. – Rīga: Grāmatu Apgādniecība A Gulbis, 1939; Andrejs Upītis Latviešu jaunākas rakstniecības vēsture (1885-1920) (II). – Rīga, D. Zeltiņa un U. Golta apgāde, 1921. – 427 lpp; Aspazija// Sokols, E. (red.) Latviešu literatūras vēsture. Jaunās strāvas periods (no XIX gs 80.g. līdz gadsimtu mijai) (III). – Rīga: Latvijas PSR ZA izdevniecība, 1956. – 291-323 lpp; Viese, Saulcerīte Aspazija (Monogrāfija). – Rīga: LIESMA, 1975. – 296 lpp; Amoliņa, Brigita Aspazija: spēks un daiļums un mūžam nerimstošs gars. – Rīga: Avots, 1990; Viese, Saulcerīte Raiņa un Aspazijas daiļrades attīstība (mazākpazīstamu rokrakstu izpēte). Habilitācijas darba kopsavilkums. – Rīga: Latvijas Zinātņu Akadēmijas literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1996, u.c.

[135] Plašāk par virzienu idejiskajām nostādnēm skat. nākamajā apakšnodaļā

[136] Kurā „realitātes atspoguļojums kļuvis par idejiskās cīņas paņēmienu” (Grönstand, 2005, 19)

[137] Atziņa ir pamatojama ar rakstnieces daiļrades un biogrāfijas pētnieku materiālu klāstu. Skat., piem., Literatūrzinātnisku rakstu krājums. Aspazija un Rainis (šodienas skatījumā). – Rīga: Zinātne, 2004. – 273 lpp.; Amoliņa, Brigita Aspazija: spēks un daiļums un mūžam nerimstošs gars. – Rīga: Avots, 1990; Viese, Saulcerīte Raiņa un Aspazijas daiļrades attīstība (mazākpazīstamu rokrakstu izpēte). Habilitācijas darba kopsavilkums. – Rīga: Latvijas Zinātņu Akadēmijas literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1996, u.c.

[138] Šī sieviešu literāras tradīcijas īpašība ir raksturīga vienīgi Rostopčinas pieredzei

[139] Piem., caur žestu iesaisti tekstā vai noteiktu priekšmetisko fonu, kura nozīmes iespējama interpretācija ir izklāstīta pētījuma 3. daļā

[140] Piem., laikmetīga kritika uzskata Aspazijas pievēršanos dramatiskajam un prozaiskajam veidam par neveiksmīgo: „Autore ir nokāpusi prozas zemes pīšļos, ka tā mēģinājusi sekot reālisma un pat naturālisma strāvām” (Viese, 1975, 61)

[141] Skat., piem., Viese, Saulcerīte Aspazija (Monogrāfija). – Rīga: LIESMA, 1975. – 296 lpp.; Viese, Saulcerīte Raiņa un Aspazijas daiļrades attīstība (mazākpazīstamu rokrakstu izpēte). Habilitācijas darba kopsavilkums. – Rīga: Latvijas Zinātņu Akadēmijas literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1996, u.c.

[142] Skat. Viese, Saulcerīte Aspazija (Monogrāfija). – Rīga: LIESMA, 1975. – 296 lpp

[143] Par “dubultsistēmu” tēlu veidošanā (jeb sava veida “arhetipisko hierarhiju”) skat., piem., Realism// Cuddon, J.A.(ed.) A dictionary of Literary Terms and Literary Theory (Fourth edition).- Oxford: Blackwell Publishers, 1998. – p.728-733; Натурализм// Соколова Т.В. (ред.) История западноевропейской литературы XIX века (Франция, Италия, Испания, Бельгия). – Москва: Высшая школа, 2003. – 243-252 стр.; «Вожделеющий взгляд», женщина и искусство классики//Арсланов, В.Г. История западного искусствознания ХХ века. – Москва: Академический Проект, 2003. – 621-649 стр., u.c.

[144] Skat., piem., Shafer-Landau, Ruess Moral Realism. A Defence. – Oxford: CLARENDON PRESS, 2003. – 322 pgs; Brodzki, Bella Feminist Revisionary Narratives: Literature, History, Counter-memory// De Valdes, Maria Elena; R. Higonnet, Margaret (eds) New visions of creation (Feminist Innovations in Literature Theory. The Force of Vision) (Vol. 5). – Tokyo: University of Tokyo Press, 1993. – 22-34 pgs; Wolfreys, Julian; Robbins, Ruth; Womack, Kenneth Key Concepts in Literary Theory (Second edition). – Edinburgh: Edinburgh University Press, 2002. – 190 pgs u.c.

[145] Tā daiļdarba struktūras būtību raksturo mūsdienu literatūras teorētiķi, kuru starpā, piem., Vattimo, Gianni Nihilism and Emancipation. Ethics, Politics and Law. – New York: Columbia University Press, 2003. – 199 pgs. u.c.

[146] Sieviešu literāras tradīcijas ietvaros šis aspekts tiek aizstāts ar t.s. „atvērto” un „mūžīgi mainīgo” finālu. Plašāk skat., piem., Grönstand, Heidi Naiskirjallija, romaani ja kirjallisuuden merkitys 1840-luvulla. – Helsinki: SKS, 2005. – 323 s

[147] Par XIX gs daiļrades struktūru pētīto materiālu klāsts ir ļoti plašs un pretrunīgs, taču „noslēgta apļa princips” , ka pamats laikmeta literāra darba veidošanā izvēlēts, lai aktualizēt sieviešu literatūras atšķirīgas nianses. Par principa izpausmi skat., piem., Shepherd, David (ed.) Critical Studies (Vol.3 No2 – Vol. 4 No1/2) Bakhtin Carnival and Other Subjects. (Selected Papers from the Fifth International Bakhtin Conference University of Manchester, July 1991) Parts I and III. – Amsterdam, Atlanta: Rodopi, 1993. – 304 pgs

[148] Māksliniecisko likumu stabilitāti paralēli stingram literatūras kanonam, veidoja sociālo institūciju ietekme un morālo vērtību neapšaubāmas patiesības, atziņas pamatā – vairākas femninstiskās kritikas un teorijas publikācijas,, skat., piem., Gilbert, Sandra; Gubar, Susan No Man’s Land (The place of Woman Writer in the Twentieth Century) Vol.1 THE WAR OF THE WORDS. – New Heaven and London: Yale University Press, 1988; u.c.

[149] Šis princips pirmoreiz tiek minēts romantisma mākslinieciskajā kanonā, kurā māksliniekam kā „estētikas ideālam” un „mākslinieciskā ģēnija iemiesotajam” bija jāaizņem „mākslas upura” loma, plašāk skat., piem., Honour, Hugh Romanticism. – London: Penguin Books, 1979. – 415 pgs

Excerpt out of 224 pages

Details

Title
Minna Kanta, Aspazija un Jevdokija Rostopčina: jauns laikmets literatūrā
College
University of Latvia
Grade
A
Author
Year
2011
Pages
224
Catalog Number
V232597
ISBN (eBook)
9783656516507
ISBN (Book)
9783656516538
File size
2334 KB
Language
Lithuanian
Keywords
minna, kanta, aspazija, jevdokija, rostopčina
Quote paper
Marija Semjonova (Author), 2011, Minna Kanta, Aspazija un Jevdokija Rostopčina: jauns laikmets literatūrā, Munich, GRIN Verlag, https://www.grin.com/document/232597

Comments

  • No comments yet.
Look inside the ebook
Title: Minna Kanta, Aspazija un Jevdokija Rostopčina: jauns laikmets literatūrā



Upload papers

Your term paper / thesis:

- Publication as eBook and book
- High royalties for the sales
- Completely free - with ISBN
- It only takes five minutes
- Every paper finds readers

Publish now - it's free